Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļi stāsta par medicīnas darbinieku problēmām un viņu centieniem pārliecināt valdību, ka pildītie solījumi par algu palielinājumu ir jāpilda.
Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļi stāsta par medicīnas darbinieku problēmām un viņu centieniem pārliecināt valdību, ka pildītie solījumi par algu palielinājumu ir jāpilda. Aktīvi savu interešu aizstāvībā ir iesaistījušies arī neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) mediķi.
Ar ātrās palīdzības mediķiem parasti nākas saskarties kritiskos dzīves brīžos, kad cilvēkiem svarīgas ir ne tikai minūtes, bet pat sekundes. Protams, ka šādā brīdī katrs domājam savas domas, mediķi dara savu darbu un nevienam neienāk prātā pavaicāt feldšerei, māsiņai vai šoferim, kā viņiem klājas. Gluži pretēji – bieži vien pukojamies, kāpēc viņi tik ilgi kavējas. Lai mediķu ikdienu pavērotu nevis no pacienta skatpunkta, bet redzētu, kā viss notiek no brīža, kad tiek saņemts izsaukums, līdz vizītei pie slimnieka, “Ziemeļlatvija” piektdienas vakarā devās līdzi Smiltenes NMP mediķiem viņu gaitās.
Varētu beigties jau pie pirmā krustojuma
Vispirms saskaņojam mūsu klātbūtni ar Smiltenes slimnīcas, kā arī ar Valmieras NMP vadību. Atļauja saņemta abās institūcijās. Īpaši atsaucīgs ir Valmieras NMP vadītājs, kurš uzsver, lai redzētu, kā viss notiek dzīvē, žurnālistam ir jākāpj ātrās palīdzības busiņā un izsaukumā jābrauc kopā ar mediķiem. Tāpēc izpaliek smilteniešu norādījuma izpilde, ka mums NMP automašīnai līdzi jābrauc ar savu auto. Šis ieteikums radīja izbrīnu, jo nebija saprotams, kā tas izpildāms. Nav noslēpums, ka ceļu satiksmes noteikumi operatīvajam transportam izvirza gluži citas prasības nekā parastam autobraucējam. Tas varētu nozīmēt vienīgi to, ka mūsu reportāža varētu beigties jau pie pirmā krustojuma, kuru NMP busiņš šķērsos ar ieslēgtām bākugunīm un skaņas signālu. Jau iepriekš vienojamies, ka mums neinteresē pacientu vārdi, tāpēc “Ziemeļlatvija” vēros tikai medicīnas darbinieku darba ikdienu un apstākļus.
Palīgā nācies saukt… traktoru
Apzināti reportāžai izvēlamies piektdienas vakaru, kad darbu beidz poliklīnikas speciālisti un ģimenes ārsti, bet iedzīvotāji darba nedēļu nomaina ar aktīvu gatavošanos brīvdienām. NMP divas Smiltenes brigādes “Ziemeļlatviju” sagaida savā pašreizējā mītnē, kur iepriekš atradās veļas mazgātava. Tagad tā pārtapusi atpūtas istabās un nelielā virtuvē. Telpās, kur medicīnas darbinieces un šoferi pavada laiku no izsaukuma līdz izsaukumam. Var redzēt, ka nesen šeit veikts kosmētiskais remonts, telpas ir gaišas un omulīgas, tikai, ilgāk uzturoties, traucējošs ir monotonais troksnis, kuru rada katlumājas iekārtas, kas atrodas tieši zem atpūtas telpām.
Abas brigādes jau nostrādājušas pusmaiņu, kas nav bijusi no mierīgākajām, un feldšeres smaidot stāsta, ka interesanta fotoreportāža būtu iznākusi, ja “Ziemeļlatvija” būtu ieradusies jau dienā. Izrādās, lai palīdzētu pacientam Blomes pagastā, palīgā nācies saukt… traktoru. Mediķu busiņam nepārvarams izrādījies dubļainais ceļš uz kādām lauku mājām. Tomēr viss beidzies labi, un mazais pacients nogādāts Vidzemes slimnīcā.
Atskan spalgs un nepatīkams troksnis
Uz Valmieru smiltenieši aizveduši arī kādu slimnieci, kuru veselības problēmas piemeklējušas vienā no pilsētas aptiekām. Steidzoties uz Vidzemes slimnīcu, smiltenieši Valmieras rajonā redzējuši abus smagos ceļu satiksmes negadījumus, kuros piektdien cieta seši cilvēki. To, ka valmieriešiem trauksmains bija arī piektdienas vakars un nakts uz sestdienu varēja pārliecināties, ik pa brīdim izdzirdot dispečera balsi rācijā.
Pēkšņi atpūtas istabā atskan spalgs un nepatīkams troksnis. Mediķi pieraduši, bet nezinātājam tas “izskrien” no matu galiem līdz papēžiem. Izrādās, tā dators pavēsta, ka jādodas uz izsaukumu. Pulkstenis rāda 18.26, un mēs dodamies uz Blomes pagastu. Tur kādai sirmgalvei sirds un asinsvadu slimības saasinājums. Viņa dzīvo viena, tāpēc mediķi pēc pirmās palīdzības sniegšanas nolemj, ka sievietei jādodas uz stacionāru. 19.30 esam Smiltenes slimnīcā.
“Vecā aitu ferma” neko nepaskaidro
Līdz 21.00 atpūtas telpas televizorā var pavērot, kā ziņu raidījumā stāsta par valdības “šūpošanos”, iemalkot vakariņu tēju, līdz atkal atskan spalgais signāls. Par sāpošu vēderu sūdzas kāds pacients tepat Smiltenē, Kanāla ielā. Kamēr NMP brigādes mediķes palīdz slimniekam, busiņa vadītājs sarunā atklāj, ka diennakts tumšajā laikā viena no problēmām ir laukos atrast pacienta nosaukto adresi. Parasti cilvēki mēdzot nosaukt orientieri, kas labi redzams dienā. Piemēram, piena steķis vai liels akmens ceļa malā. Arī norādījums “vecā aitu ferma” neko nepaskaidro, jo šādu vietu zina tikai vietējie. Labāk ir norādīt kilometru vai metru skaitu, kas jāveic pa autoceļu. Tā ir garantija, ka palīdzība ieradīsies laikus un šoferis nenomaldīsies, meklējot ceļu. Vēl ieteikums, ja naktī laukos gaidiet ātro palīdzību, noteikti iededziet āra gaismu. Arī tas palīdzēs. Savukārt pilsētnieki, nosaucot ielas nosaukumu, neaizmirstiet, ka arī kaimiņu pilsētā vai pagastā var būt tāda pati iela.
Ielu iecienījuši velosipēdisti un skrituļotāji
Sirdzējs saņēmis palīdzību, un mēs atgriežamies. Pa ceļam jābrauc pa Dakteru ielu, un tur atklājas viena no problēmām, ar kuru mediķiem, īpaši vasarā, jāsastopas gandrīz vai ik dienu. Izrādās, salīdzinoši šauro ielu posmā no Dārza ielas līdz slimnīcai iecienījuši velosipēdisti un skrituļotāji. Par to, ka pusaudži sevi demonstrē kā “pilntiesīgus” satiksmes dalībniekus, pārliecinājās arī “Ziemeļlatvija”. Lieki piebilst, ka viņi operatīvajam transportam īpaši necenšas dot ceļu arī tad, kad tas steidzas uz izsaukumu. “Ļoti jāuzmanās,” komentē šoferis.
Atkal atgriežamies apakšstacijā jeb atpūtas telpās. Ziņu raidījumi beigušies. Televīzijas kanāli piedāvā dažādas izklaides programmas, dators klusē un, lai arī izpaliek cerētā “karstā” reportāža, nākas secināt, ka labi, ka šis vakars un nakts pagājusi tik mierīgi. Ne velti mēs mediķiem, glābšanas dienestu un policijas darbiniekiem mēdzam vēlēt, lai viņiem mazāk darba. Šajā maiņā Valmieras NMP stacija saņēmusi 35 izsaukumus, no tiem uz desmit devušies smiltenieši.
Pēc diennakts dežūras NMP māsām vēl jāizmazgā busiņa grīda, un darbā ierodas jau nākamā maiņa. Kad “Ziemeļlatvija” atvadās, atkal atskan spalgais signāls. Bilskas pagastā kāds bērns bezsamaņā. Mediķi dodas ceļā…
Smagi, kad jāpalīdz negadījumā cietušam bērnam
Savukārt tiem, kuriem maiņa beigusies, laiks pievērsties sadzīves problēmām. Vispirms uz veikalu pēc produktiem, tad uz mājām pie ģimenes. Lai arī mēdz teikt, ka darbu uz mājām līdzi nevajag ņemt, to vieglāk pateikt nekā izdarīt. Viens no NMP šoferiem atzina, ka visgrūtāk ir palīdzēt savējiem. Kad aizbrauc uz izsaukumu un redzi, ka cietis kāds tuvs cilvēks, esot pat brīži, kad nevar pārvarēt sastingumu. Rokas un kājas neklausa. Smagi ir arī tad, kad jāpalīdz negadījumā cietušam bērnam.
Feldšeres atzīst, ka smagi redzēt vientuļus, vecus cilvēkus, kuri kļuvuši nevarīgi un, aizbraucot izsaukumā, nākas konstatēt, ka nepieciešama nevis medicīniskā, bet sociālā palīdzība. Smiltenē kādā mājā sieviete atradusies telpā, kurā kopā ar viņu mitinājušās žurkas. Grauzēji pat bija nobaudījuši halāta jostu, kas droši vien bija pievilkusies ar ēdiena paliekām no sirmgalves rokām.
Par mediķu algām šoreiz saruna izpalika. Lai lasītājs pats izvērtē, vai viņš varētu veikt šādu darbu un uzņemties atbildību, ja par to maksātu vidēji 1,30 latus stundā. Veicot nelielu eksperimentu, “Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka celtniecībā parasts palīgstrādnieks varētu nopelnīt vismaz 2,50 latus, automehāniķis saņem aptuveni 3 līdz 4 latus. Katrā profesijā ir sava darba fanātiķi. NMP šķiet pagaidām “turas” uz tiem.
