“Ziemeļlatvijā” strādāju kopš 1994. gada janvāra. Darbā mani pieņēma toreizējais redaktors Vents Armands Krauklis.
“Ziemeļlatvijā” strādāju kopš 1994. gada janvāra. Darbā mani pieņēma toreizējais redaktors Vents Armands Krauklis. Viņš vispirms lika uzrakstīt divus mazus rakstiņus, lai pārliecinātos, vai derēšu korespondentes amatam. Par laimi, derēju! Ja godīgi, tad par žurnālistes profesiju sapņoju jau pamatskolas laikā. To vēsturiski apliecina mani skolas sacerējumi. Sapnis ir piepildījies, un nu jau vienpadsmit gadu esmu laimīgākais cilvēks pasaulē — daru to, kas patīk, un par to saņemu algu. Ne jau vienmēr darbā ir gājis gludi un kā pa sviestu, bijuši arī izmisuma brīži, asaras un puņķi, bet to visu atsver patīkamais un jaukais — kolosāls kolektīvs, jauni iespaidi, satikti forši cilvēki un no viņiem gūtās atziņas.
Zinu un arī kolēģi liek manīt, ka esmu neprognozējama, strauja, skaļa, emocionāla un reizēm arī neciešama, bet sevi nevaru iedomāties citā vietā un laikā. Nav manā dabā sēdēt kantorī un “ražot” bezjēdzīgus papīrus. Tā vietā, bruņojusies ar korespondentes darbarīkiem — diktofonu un fotokameru, braucu pie cilvēkiem un sarunājos par dzīvi, par darbu. Vislabāk jau man patiktu būt paparaci, bet jūtu, ka šī vēlme pamazām noplok. Nereti pēc dažām publikācijām nācies saņemt arī kritiku un nopēlumu. Pēc tam sev solos, ka nekad vairs nelīdīšu lauciņā, kur draud ar atriebību un emocionālo teroru. Bet ar laiku viss aizmirstas, un iesāktais riņķadancis turpinās!
Strādājot “Ziemeļlatvijā”, cilvēks nenoveco, jo vienkārši nav laika gausties par kaitēm un problēmām. Un ko tas līdzētu, jo mūsdienās visiem ir jācīnās par savu vietu zem saules. Vislielākais prieks un gandarījums ir tad, ja ar uzrakstītu vārdu esmu kādam — kaut vai noklīdušam mājdzīvniekam — palīdzējusi atrisināt samilzušu problēmu. Sev, kolēģiem un lasītājiem laikraksta dzimšanas dienā novēlu dzīvesprieku, izturību un labsirdību.
