1949. gada martā no Kārķiem izsūtīja 99 cilvēkus.
1949. gada martā no Kārķiem izsūtīja 99 cilvēkus. Šīs represijas piedzīvoja arī čaklā un strādīgā Jāņa Jūlija Grūbes ģimene no “Pukšu” mājām, kura savu saimniecību bija iekopusi Sedas upes krastā jau no tēva tēva laikiem.
Jāni arestēja jau iepriekš, bet 27. marta rītā tālais ceļš uz Sibīriju aizsākās arī saimniecei Alīdai, trīs maziem bērniem Dzīlei, Maigai un Ziedonim un mātei Lienei.
Bērnība “Pukšu” mājās
Tagad par kādreizējo “Pukšu” godību liecina tikai varenais pusgruvušais divstāvu pagrabs, kura durvju ailē pat laika zobs nav spējis izdzēst vecātēva rakstīto “1931.K.G.”. Par skaisto, laimīgo un harmonisko dzīvi “Pukšos” stāsta vairs tikai fotogrāfijas, kurās tēvs ar vecotēvu pļauj rudzu lauku; vakarā, kad saule riet, mājas nāk lopi; vecaistēvs, kurš bija kaislīgs makšķernieks, ar laivu vizina mazbērnus un no Rīgas atbraukušos radus. Šīs fotogrāfijas Dzīlei izdevās izvest caur Sibīriju un saglabāt līdz šai dienai. “Daļa “Pukšu” fotogrāfiju bija pie tēva. Viņš ļoti pārdzīvoja mājas un iekoptās saimniecības likteni. Tēvs uzskatīja, ka tāpat neviens viņa sāpi nesapratīs, un šīs fotogrāfijas sadedzināja,” stāsta Dzīle.
Govs izstaigā Rīgu un atgriežas Kārķos
“Vecāki aktīvi darbojās aizsargu organizācijā. Tēvs bija arī pagasta priekšsēdētāja vietnieks, 1944. gadā viņš trīs mēnešus bija pagasta vecākais. Augustā sākās bēgļu gaitas. Mamma un vecāmamma iejūdza zirgu Irmu, līdzi paņēma govi, un mēs devāmies uz Rīgu pie radiem. Kā šodien atceros — vēlā vakarā pusceļā iebraucām kādās lielsaimnieka mājās. Pēkšņi sākās uzlidojums. Visi bija izbiedēti, nedrīkstēja būt nekādas gaismas. Ziedonis, kurš bija pusgadu vecs, ļoti gribēja ēst, taču nedrīkstēja kurināt plīti un izvārīt putru, lai neredzētu dūmus. Pēc tam turpinājām ceļu uz Rīgu, kur apmetāmies Āgenskalnā pie radiem. Pēc pāris mēnešiem atgriezāmies atpakaļ Kārķos. Iebraucot mājās, atklājās, ka “Pukšos” jau ienākuši un sākuši dzīvot komunisti. Ap māju pļavās un mežos pavērās šausminošs skats — daudz kur zemē bija nošautie krievu un vācu karavīri, jo ap Sedu Turnas virzienā bija ļoti sīvas kaujas. Man bija draudzene, kura piegāja pie kāda nošauta karavīra, izskatīja kabatas un tajās atrada sievietes un bērnu fotogrāfijas. Krievu karavīrus visus savāca un apglabāja kopā Turnā, taču vācu zaldātus turpat kaut kur apraka. Mums bija nošauts lielais suns, kas palika mājās. Cilvēki runāja, ka viņš aprakts kopā ar vācu karavīriem. Visu to pārdzīvojusi, nekad mūžā neesmu varējusi skatīties filmas par karu,” smeldzīgi stāsta Dzīle.
Tā kā “Pukšos” vairs nevarēja dzīvot, Grūbju ģimenei iedeva jaunsaimniecību “Lejasbremmēs” un iemitināja viņus pusmājā. Tā bija ļoti skaista un kalnaina vieta meža vidū, kur valdīja miers, klusums un putnu dziesmas. 1944. gada nogalē Dzīles tēvu Jāni arestēja un aizsūtīja uz Sibīrijas nometnēm. Pavisam drīz pienāca 1949. gada 27. marts.
Ar vienu vilcienu nezināmā virzienā
“Mēs nebijām izsūtāmo sarakstos. Visi jau bija aizvesti 25. martā. Pēkšņi 27. marta rītā pie mums ieradās divi vīri ar šautenēm, viens no tiem bija vietējais. Mums pavēlēja iejūgt pašiem savu zirgu un ātri posties ceļā. Līdzi paņēmām drēbes un gaļu, jo nupat bija nokauta cūka. Ērģemē mūs pārsēdināja smagajā mašīnā, kas nogādāja Lugažu stacijā. Nezinu, kur palika mūsu zirgs, droši vien tika atdots kolhozam. Vilciens sāka kustēties pirmdienas rītā. Tobrīd vēl nezināju, ka ar šo pašu vilcienu brauc arī mans nākamais vīrs Uldis Broks,” stāsta Dzīle. Uz Sibīriju no Grūbju dzimtas izsūtīja Alīdu un bērnus — piecgadīgo Ziedoni, 10 gadu veco Maigu un 13 gadu veco Dzīli.
Neparasts ir Dzīles vīra Ulda stāsts, kā viņš nokļuva Sibīrijā. “Manai ģimenei nebija īpašumu. Mamma Emma Broka bija šuvēja, tēvs bija miris. Gāju Valkā skolā, dzīvoju pie vecmāmiņas. 25. martā biju atnācis no skolas un ēdu pusdienas. Pēkšņi atnāca vīri, saņēma mani un aizveda uz Lugažu staciju. Vilcienā satiku mammu. Pēc vairākiem gadiem, kad laida mājās no Sibīrijas, vajadzēja prasīt atļauju. Tikai tad atklājās, ka papīros rakstīts — Emmai Brokai ir 60 hektāri zemes. Izrādījās, ka mēs bijām izsūtīti citu cilvēku vietā vārda un uzvārda sakritības dēļ, jo pie Valkas tiešām bija cita Emma Broka, kurai piederēja 60 hektāri zemes, un viņa nebija izsūtīta,” atceras Uldis.
Zem krāsns dzīvo vistas
“Nonākot Sibīrijā, mūsu ģimene apvienojās ar radu ģimeni — mammas māsām Brigitu, Olgu un viņu mammu Karlīni Dzeni, kuras izsūtīja no “Lejasnaglu” mājām. Visiem turoties kopā, izdzīvot bija vieglāk. Es ļoti smagi pārdzīvoju izsūtījumu, biju jau pietiekami liela, visu sapratu. Īpaši smagi bija sākumā. Izdzīvot palīdzēja tas, ka iemainījām līdzi paņemtās drēbes pret kaut ko ēdamu. Iemainītajiem kartupeļiem nogriezām asnus un iestādījām, bet otru pusi apēdām. Istabā zem krāsns turējām vistas. Olas paši neēdām, bet pārdevām, lai dabūtu kādu kapeiku. Mums vēlāk bija arī govs, taču par to bija ļoti lielas nodevas. No govs bija jānodod 13 kilogrami kausēta sviesta gadā, tāpēc pašiem diez kas pāri nepalika. Maizes tur vispār nebija, to cepa no kartupeļiem. Uz skolu līdzi ņēmām kartupeļus, kas bija savelti pikās, un sasaldētu pienu, kuru pēc tam atkausējām. Bijām jauni un laikam tāpēc nenosalām, kaut aukstums bija pamatīgs. Atceros, ka no Mogočinas, kur mācījos vidusskolā, 30 kilometrus gāju kājām. Kopā ar draudzeni lielu daļu ceļa pa ielejām noskrējām,” stāsta Dzīle. Pēdējos izsūtījuma gados pie ģimenes atbrauca arī tēvs Jānis, taču viņu vēl nelaida mājās. Ģimene Latvijā neatgriezās reizē. Vispirms atbrauca Dzīle ar vecmāmiņu Lieni, vecāki ar Ziedoni atgriezās tikai 1960. gadā. “Pēc atgriešanās atļaujas bija jāiet uz Mogočinu. Tik ļoti gribējās mājās, ka visu ceļu — 60 kilometru — veicu vienā dienā,” atceras Dzīle. Viņai atmiņā spilgti palikusi atgriešanās diena Latvijā. “Iebraucām agrā rīta stundā Valgas stacijā un kājām nācām uz Valku. Bija saulains rīts, dziedāja putniņi un mēs bijām laimīgas, ka esam atkal Latvijā. Sākotnēji apmetāmies Valkā pie radiem,” stāsta Dzīle.
45 gadi mīlestībā un saskaņā
Pēc atgriešanās no Sibīrijas Dzīle kādās dzimšanas dienas svinībās satika un iemīlēja Uldi. “Lai arī padomju laikā par Sibīriju nedrīkstēja skaļi runāt, mēs, sibīrieši, turējāmies kopā. Tā bija vieglāk pārdzīvot pieredzēto. Laiks aizskrējis nemanot. Es daudzus gadus nostrādāju par grāmatvedi Agroķīmijā un Lauktehnikā, pedējā laikā individuālajā uzņēmumā “Divi A” un “Valdro Agro”. Tagad vairs nestrādāju, vienīgi kārtoju grāmatvedību Valkas luterāņu draudzei. Tas man ir sirdsdarbs. Vispār man vienmēr ir paticis grāmatvedes darbs, un to esmu darījusi ar prieku. Vīrs Uldis lielāko darba mūža daļu nostrādāja lauksaimniecības pārvaldē par šoferi,” stāsta Dzīle.
Saskanīgā laulībā Dzīle un Uldis aizvadījuši jau 45 gadus. Kopīgi klusēts, kopīgi ciests, kopīgi izaudzināts dēls Andis un iekopts dārzs. Tagad tas sniedz bagātu ražu no Ulda uzpotētajiem augļu kociņiem.
