Uzņēmējs smiltenietis Jānis Krieķis drīz pieliks punktu darbam, ar kuru — te vairāk, te mazāk — bija aizņemts pēdējos trīs gadus.
Uzņēmējs smiltenietis Jānis Krieķis drīz pieliks punktu darbam, ar kuru — te vairāk, te mazāk — bija aizņemts pēdējos trīs gadus.
Vidzemes šosejas malā, dažus simtus metru attālu no pagrieziena uz Launkalni, viņš atvērs kafejnīcu “Kukaburra”. Šis vārds atgādinās par Austrālijā dzīvojošu putnu.
Gan nosaukums, gan telpu interjers ar mākslinieciskiem akcentiem ir vērsts uz to, lai garāmbraucējiem jaunā kafejnīca nebūtu viena no Latvijā daudzajām ceļmalas ieskrietuvēm. “Vēlējos radīt pārsteigumu apmeklētājiem, lai, ienākot telpās, vide viņus uzrunātu, paliktu atmiņā ar kaut ko īpašu, kas citām vietām nav raksturīgs,” atklāj Jānis.
Viņa zemnieku saimniecības “Buliņi” (reģistrēta Cēsu rajona Drustu pagastā) pamatnodarbe ir cirsmu iepirkšana un mežizstrāde. Uzņēmējs gribēja strādāt vēl kādā nozarē un izvēlējās sabiedrisko ēdināšanu.
Šis lēmums ir saistīts ar vietu, kura, uzņēmēja vērtējumā, ir izdevīga kafejnīcas atvēršanai. Jāņa nopirktā, pārbūvētā koka ēka un tai piegulošā zeme atrodas Vidzemes šosejas malā, netālu no kokapstrādes uzņēmumiem. Piemēram, akciju sabiedrības “Stora Enso Timber” Launkalnes kokzāģētavas darbinieki uz darbu ņem līdzi pusdienas no mājām un silda tās mikroviļņu krāsnī vai arī brauc pusdienās uz Smilteni vai tuvāk esošo “Jautro odu”. Vasarā pa Vidzemes šoseju ceļo tūristi. Netālu ir cilvēku iecienītā atpūtas bāze “Silmači” un viesu nams “Lejas Prieņi”.
Kā visus šos cilvēkus piesaistīt “Kukaburrai”? Jānis uzskata, ka nozīme ir ne tikai ēdienkartei, bet arī interjeram, gaisotnei.
Kafejnīcā būs arī viņa gatavotās vai restaurētās mēbeles un seni priekšmeti no paša kolekcijas. Kopā ar mākslinieci Ināru Cedriņu smiltenietis darbojas personālsabiedrībā “Rameshcensort dizaina studija”, kura specializējusies šajā jomā. Vēl apmeklētāji varēs aplūkot latviešu mākslinieku gleznas un Latgales podnieku skolas meistaru darbus. Spēļu automātu un biljarda nebūs.
Kafejnīcas interjera stilu Jānis izdomājis pats un uzticējis projektā to īstenot arhitektei Līgai Āboltiņai. Šo stilu viņš dēvē par kokteili, kas veidojies no paša sajūtām un kurā sajaukti daudzi elementi: 60. gadu noskaņa, kaut kas no kantri, latviskās mentalitātes, Austrumu kultūras.
Rezultāts būs tikai tad, ja darbā ir ielikta daļa no sirds, — šo atziņu Jānis uzskata par vienu no veiksmīgas uzņēmējdarbības nosacījumiem. Jaunajam uzņēmumam viņš veltījis daudz laika, faktiski — visu pēdējo gadu.
Divos stāvos izvietotā kafejnīca vienlaikus varēs uzņemt 20 ēdēju. Dienā tur piedāvās kompleksās pusdienas, vakarā — pasūtījumus no ēdienkartes. Uzņēmējs plāno dot darbu pieciem cilvēkiem — diviem pavāriem, vienam pavāra palīgam un diviem bārmeņiem.
“Kukaburras” īpašnieks nepiekrīt, ka šobrīd grūti atrast darbiniekus. “Jo cilvēks vairāk streso un mēģina noteiktā laikā izpildīt darbus, sameklēt strādniekus, jo vairāk šis process tiks bremzēts. Es neuztraucos par tādām lietām, jo zinu, ka viss notiks savā laikā: atvēršu uzņēmumu, būs cilvēki, kuri strādā,” Jānim ir filozofiska attieksme. No savas pieredzes viņš secina, ka grūtāk ir atrast kvalificētus celtniekus. Lai objekts būtu uzbūvēts kvalitatīvi, pašam ir jāseko līdzi procesam.
