Nesen runājos ar cilvēku, kurš savā dzimtajā vietā – Ērģemes pagastā – vēlas atjaunot kara laikā nopostīto baznīcu.
Nesen runājos ar cilvēku, kurš savā dzimtajā vietā – Ērģemes pagastā – vēlas atjaunot kara laikā nopostīto baznīcu. Atceros, kā pirms vairākiem gadiem baznīcu uzcēla Kārķos. Arī tur sākumā lielā mērā bija entuziasms un stipra griba radīt kaut ko paliekošu un svētu.
Valkā salīdzinoši nesen celtnieki pabeidza dievnamu pareizticīgajiem. Šo darbu atbalstīja arī pašvaldība, bet, kā būvniecības sākumā izteicās draudzes locekļi, daudz bijis arī ziedojumu. Vēl var minēt dažu entuziastu vēlmi apzināt visus senozolus un liepas Latvijā, atdzīvināt kādreizējo vides ainavu, atjaunojot muižu ēkas. Mūsu rajonā tam labs paraugs ir Jērcēnu pagasts.
Tie ir apbrīnojami cilvēki. Daudz ir bijis abstraktu runu un rakstu par patriotismu, spriedelējumu, ka jārāda vairāk pozitīvu piemēru jaunajai paaudzei. Te nu tie ir. Cilvēki, kuri aiz sevis grib atstāt kaut ko paliekošu Latvijai, tās kultūrai un garam. Diemžēl tieši šajās jomās mūsu zemītē izdarīt kaut ko lielu ir problemātiski, jo nereti labi sapņi atduras pret birokrātiju un līdzekļu trūkumu. Tas tādēļ, ka viņi neatrodas valsts uzmanības priekšplānā. Paradokss, bet tur ir tie, kuri politiskās varas koridoros cits cita kabatā meklē nozagtus tūkstošus un pat miljonus, tā maskējot paši savu kampšanas tieksmi. Viņi vairāku gadu garumā nespēj izšķirties par Nacionālās bibliotēkas būvniecību, bet itin viegli atļauj celt pasaulē dārgākos tiltus un desmitiem tūkstošu latu izšaut gaisā salūtu raķetēs.
Pagaidām viņi ir priekšplānā, bet laika vējš viņus agri vai vēlu aizpūtīs uz neatminēšanos. Paliks tikai paliekošu vērtību radītāji.
