Galvenais, ka ir miers“Latvija ir mana dzimtene. Es te esmu dzimis, uzaudzis un dzīvoju. Līdz šim man ne brīdi galvā nav ienākusi doma, ka es varētu aizbraukt uz kādu citu zemi,” tā uz jautājumu, ko viņam nozīmē vārds Latvija, atbild Aizsardzības ministrijas Jaunsardzes centra vecākais referents jaunsargu izglītošanas jautājumos un 213. Valkas jaunsargu vienības instruktors Imants Pielis.Viņš uzskata, ka dzimtene ir tāds jēdziens, kas bērniem jāsāk skaidrot un mācīt ģimenē, vēl pirms viņi uzsāk skolas gaitas. “Ja vecākiem pret valsti nav pozitīvas attieksmes vai tās ir maz, tad ar tādu nostāju izaugs arī viņu bērni. Tikai skola vien nevar ieaudzināt patriotisma jūtas. Es pieļauju, ka liela daļa šādu jauniešu izauguši arī kļūst pa klejotājiem un braukā, meklējot labāku dzīvi. Protams, daudz kas atkarīgs arī no valsts, tās centieniem, lai nebūtu aizceļotāju,” saka I. Pielis.Viņš par Latvijas lielāko dārgumu izcīnītajā brīvībā uzskata mieru. “Galvenais, lai ir miers. Negācijas, par kurām te skan runas, nav tikai pie mums, to netrūkst arī citās valstīs. Lai mums kā klātos ekonomikā, visus trūkumus ar laiku var novērst, ja ir miers un nav kara. Es, izvēloties karavīra profesiju, esmu nolēmis būt šīs zemes aizstāvis un savu misiju redzu iegūtās pieredzes nodošanā jaunajai paaudzei. Tieši tai vajadzēs tālāk rūpēties par mūsu valsts attīstību. Ja mēs saviem jauniešiem spēsim ieaudzināt apziņu, ka viņi ir Latvijas pilsoņi, kuriem jāiestājas par savu valsti, tad nebūs svarīgi, cik viņu vidū ir cittautiešu,” apliecina I. Pielis.Pēc viņa novērojuma, patriotiskajā audzināšanā vēl daudz darāmā, jo pašlaik vēl visos jauniešos valstiskuma apziņas nav. “To var redzēt kaut vai svinīgajos pasākumos, kuros skan valsts himna. Daļa jauniešu negrib himnu dziedāt, bet tā vietā ķiķinās, līdz dažkārt vajag iejaukties pat skolotājiem un aizrādīt. Tas manī rada lielu neizpratni. Labi, ka tādu nav daudz,” saka I. Pielis.Viņš atzīst, ka tagad ir grūtāka situācija, kad vecākiem vajag strādāt pat vairākās darbavietās, lai nopelnītu iztiku, bet arī tādos apstākļos nedrīkst aizmirst bērnus un viņu mācīšanu.Pašam Imantam ģimenē aug divi dēli un meita. Artūrs un Ivo darbojas jaunsargos. “Latvijas gadadiena ir arī mūsu ģimenes svētki. Pasēdēsim pie svētku galda, apēdīsim kādu kūku, iedzersim kafiju. Novēlu visiem mīlēt savu valsti un lai 18. novembris svētki būtu ikvienam!” saka I. Pielis. Aivars Zilbers
Atrod otras mājasPalsmaniete Birute Mežale ir lietuviete, taču sirdī jūtas latviete un par savu valsti sauc Latviju.Te viņa dzīvo kopš bērnības, kad ieradās Latvijā kopā ar vecākiem. Toreiz Birutei bija gads un seši mēneši. Pēc tam ar Latviju savijās visa viņas tālākā dzīve.Valsts svētkus Birute gaida pacilātā noskaņojumā, jo esot par ko priecāties. Viņa lepojas ar sakopto Palsmanes pagastu, kas ar labiem rezultātiem piedalījās Vidzemes novada skatē; ar savu darbavietu Palsmanes bērnudārzu, kur strādā par metodiķi un pirmsskolas skolotāju, un ar bērnudārza jaukajiem, mazajiem audzēkņiem; ar saviem trijiem dēliem, kuri visi vēl ir tepat Latvijā un nav aizbēguši uz ārzemēm, un ar savu mazbērniņu.“Un, protams, lepojos ar savu Latviju,” uzsver Birute. “Kaut arī ikdienā dzirdu daudz negatīva, piemēram, par sliktajiem deputātiem un valdību, Latvijā ir daudz labā. Ļoti patīk tas, ka esam radoši – daudz dziedam un dejojam, spēlējam teātri. Latvijā ir arī ļoti skaista daba. Ja cilvēki vairāk redz slikto, tad vaina slēpjas pašu attieksmē un domāšanā. Kad tā pagriezīsies uz labo pusi, viss būs kārtībā.” Sandra Pētersone
Latvija ir mana zemeValkas ģimnāzijas 12. klases skolniece Līga Kalniņa dzimusi Latvijai zīmīgā datumā – 1990. gada 4. maijā. “Latvija ir mana zeme,” lepni teic ģimnāziste. Līga auž latviešu tautas tērpu. Pašlaik top Valkas novada brunči, jo audējai ir svarīgi uzģērbt tā novada tērpu, kur viņa dzimusi un augusi, lai paustu savu latvietību un piederību šai konkrētajai vietai. Aužot klusumā, Līga domā par savu nākotni, kas noteikti būs saistīta ar Latviju un vēstures studēšanu. Meitene nespēj iedomāties ka varētu uz ilgu laiku doties prom no mājām, jo viņu fascinē savas zemes mainīgā un vienreizīgā daba, straujās pārmaiņas, kas notiek vai ik katru dienu. Līga atzīst, ka pašlaik Latvijai, kā jau lielākajam vairumam Eiropas valstu, jāpārdzīvo ekonomiskā lejupslīde, bet tas nenozīmējot, ka viss ir tik slikti. Pirms sešiem septiņiem gadiem Līgas ģimene nevarējusi atļauties lietas, ko tagad varot. Tas attiecoties arī uz apģērbu iegādi, kas jaunam cilvēkam nav mazsvarīgi. Tāpat Līgas draugiem un klases biedriem svarīgi esot apzināties savu latvietību un svinēt valsts nozīmīgākos svētkus. Līga kopā ar ģimeni 18. novembrī sēdīsies pie svētku vakariņu galda, lai kopā savai Latvijai novēlētu pārticīgus un skaistus gadus. Inga Karpova
Dienu nodzīvot godīgiVijciema tautas nama vadītāja Vita Bērziņa uzskata sevi par latvieti, kurai ir gandrīz puse no valsts 90 gadiem. Viņa šajā pagastā ir piedzimusi, uzaugusi un lielākoties ir guvusi pozitīvas emocijas. Negatīvās, paldies Dievam, ir mazākumā.Vitai Latvijas jēdziens saistās ar formulu L=3D. Tas nozīmē, ka 3D ir rakstniecības klasiķes Annas Brigaderes saīsinājums jēdzieniem “Dievs”, “daba”, “darbs”. Vita uzskata, ka ar to pateikts gandrīz viss.Dievišķā sajūta Vitai saistās ar augusta nakti Aglonā, kad vienlaikus lūdz cilvēku tūkstoši. “Daba – tas man ir visskaistākais laiks laukos rudenī, kad kokiem ir sarkanas lapas. Vēl skaists ir arī novembris, kad viss ir kails un ne par ko citu neizliekas. Viens no nozīmīgākajiem skaistumiem ir Latvijas kontūra ar tās jūras krastu un sauszemes robežu,” formulē V. Bērziņa.Darbs laika aplī viņai aizņem lielāko sadaļu un par to viņa jūtas vainīga ģimenes priekšā. Mēģinājumi šo apli pārdalīt allaž beigušies ar neveiksmi. Arī gatavojot šos svētkus, viņa vēlas pateikt ko jaunu, tāpēc tas aizņem tik daudz laika.Vēl Latvija Vitai nozīmē valodu, tautu un tās mentalitāti. Domājot par tautu, viņu visvairāk uzrunā vecākās paaudzes cilvēki ar tiem raksturīgo darba mīlestību. Jauniešos viņai patīk atvērtība un valodu prasme, kas palīdz iekļūt pasaules apritē. Runājot par savu paaudzi, V. Bērziņai ir žēl, ka ne visi spēja pielāgoties straujajām pārmaiņām un uz daudziem tas atstāja iespaidu mūža garumā.Latvietim ir īpaša mentalitāte. Vitai darbā traucē tas, ka tipiskais latvietis piecas reizes jāuzrunā, sesto reizi jāatkārto un tikai septītajā viņš ir gatavs piedalīties kādā pasākumā. Ar mājās iešanu pēc tam ir gluži tāpat, jo cilvēks ir atvēries un šai vietai piederīgs. Tautas nama vadītāja domā, ka lielu iespaidu uz latvieša mentalitāti atstāj krasi atšķirīgie gadalaiki. Tiem ir simtiem nianšu, un cilvēks nepaspēj tās izpaust, bet atstāj iekšā. Tas krājas, bet ne par ko labu nepārvēršas. Vēl latvietis uz savas valsts vēsturi neraugās objektīvi un to apraud, turklāt ar asaru, vērstu arī uz nākotni. “Laikmetu griežus pārdzīvot nav viegli. Ja cilvēks uzaug ar vienu pārliecību un pēc tam tā jāmaina, rodas vienaldzība. Kā ar to tikt galā? Ko daru pati, lai tā nebūtu? Katru dienu cenšos nodzīvot godīgi,” uz sev uzdoto jautājumu atbild V. Bērziņa. Aldis DubļānsLatvija – dārgums, kas jāsargāĒveles pagasta zemnieku saimniecības “Ķempēni” īpašnieks Ivars Āboltiņš uzskata, ka Latvija ir liela vērtība un dārgums ikvienam, kuram tā ir tēvzeme. “Šajā zemē ir mūsu identitāte, glabājas nacionālās kultūras un mākslas vērtības,” saka I. Āboltiņš.Viņš uzskata, ka par šo dārgumu pastāvīgi jābūt modram un tas jāsargā. “Diemžēl mums ir tāda ģeopolitiskā situācija, kas daudziem šķiet izdevīga, tādēļ pēc Latvijas tīkotāju nekad nav trūcis un netrūkst. Tomēr ceru un ticu, ka pratīsim palikt paši savā zemē saimnieki. Tagad gan ir pienākuši grūtāki laiki, jo tā saucamās ekonomiskās globalizācijas problēmas, kas veļas pāri pasaulei, skārušas arī mūs. Mūsu zeme ir saņēmusi pirmos viļņus. Domāju, ka mēs, latvieši, ar savu zemniekiem raksturīgo sīkstumu un neatlaidību spēsim pārdzīvot šīs grūtības un turpināsim attīstīt valsti,” saka I. Āboltiņš.Zemnieks par lielāko mūsu valsts ieguvumu uzskata brīvību. “Man patīk, ka esam brīvi, varam patstāvīgi strādāt un pieņemt lēmumus. Kaitina gan tas, ka sarežģītākos jautājumos mēs no valsts augstākajām struktūrām nevaram saņemt pilnīgi godīgu un patiesu informāciju. Pēdējie notikumi to uzskatāmi parādīja. Vispirms mūs mierināja, ka finanšu jomā viss ir labi, bet tad atklājās, ka nemaz tik labi nav,” stāsta I. Āboltiņš.Viņš Latvijas gadadienas priekšvakarā rajona iedzīvotājiem novēl nepazaudēt spēju domāt un analizēt, lai neuzkāptu uz grābekļa un nesasistu paši sevi. Aivars Zilbers
Gods pārstāvēt LatvijuKaut arī smiltenietis riteņbraucējs Gatis Smukulis jau vairākus gadus pārsvarā dzīvo un trenējas ārzemēs, par savām mājām viņš uzskata Latviju.Arī šogad valsts svētkus jaunais, talantīgais sportists sagaidīs dzimtenē, bet jau 24. novembrī dosies uz Franciju, kur vēl nesen trenējās franču pusprofesionālajā komandā “La Pomme Marseille”. Latvijā sportists atkal ieradīsies Ziemassvētkos, bet pēc jaunā gada atgriezīsies Francijā, šoreiz – Šamberī pilsētā. Tur bāzējas Gata jaunā komanda – Francijas profesionāļi “AG2R- La Mondiale”, kuri startē Pro Tour līgā.Iekļūšana Pro Tour ir jaunā, par Latvijas cerību dēvētā riteņbraucēja sens sapnis. Taču lielākais gandarījums Gatim ir tad, kad sacensībās viņš brauc sporta tērpā Latvijas karoga krāsās, kā šovasar Pekinas Olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātā.“Vienmēr esmu izjutis Latviju kā savu valsti un jūtos šeit ļoti labi,” saka Gatis, “kaut gan redzu, ka ir cilvēki, kuri necīnās un negrib novērtēt to, kur viņi atrodas. Tas ir slikti. Pat tad, ja valstī neklājas labi, galvenais ir cilvēkiem pašiem darīt. Nevajag gribēt visu uzreiz – no nekā dabūt maksimālo. Pakāpeniski jāiziet cauri visam, lai sasniegtu mērķi.”Tam apliecinājums ir Gata personīgā pieredze. Mērķtiecīgs, neatlaidīgs daudzu gadu darbs treniņos ir vainagojies ar iekļūšanu Latvijas olimpiešu vidū un “Pro Tour” braucēju vidū, kur Gatis startēs no nākamā gada janvāra. “Pro Tour” sacensībās piedalās tikai tās komandas, kuras spēj izpildīt visaugstākos profesionāļu nosacījumus, tai skaitā savākt visizcilākos sportistus. Gatis teic, ka, startējot Francijas komandā “Pro Tour” līgā, neaizmirsīs, ka ir latvietis un viņa valsts ir Latvija. Gaidot Latvijas jubileju, svētku noskaņās Gatis vēl nav iejuties, jo pagaidām lielākais prieks ir par šonedēļ saņemto autovadītāja apliecību. Sandra Pētersone
Latvijai visi esam vajadzīgiValkas domes deputāts Raimonds Videmanis atzīst, ka viņam no vairākām zemēm, kurās bijis, Latvija tomēr ir skaistākā un mīļākā.“Citādi arī nevar būt, jo te esmu uzaudzis. Ir gadījies padzīvot arī citās valstīs, bet vienmēr esmu gribējis atgriezties dzimtenē, un domāju, ka te arī uzaugs un dzīvos mani bērni un mazbērni,” saka R. Videmanis.Pēc viņa domām, Latvijā vēl jāsakārto daudzas lietas, tomēr tādēļ šī zeme nav kļuvusi mazāk mīlama, jo dzimtene ikvienam ir tikai viena.“Man gan nepatīk tas, ka daudzi vaid un žēlojas par grūtu dzīvi, bet paši maz dara, lai tā kļūtu labāka. Ikviena dzīve un darbs ir ieguldījums Latvijā, un kāds būs mūsu devums, tāda būs arī pati valsts,” apliecina R. Videmanis.Viņš novēl, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem 18. novembris būtu svētki. “Man šī diena tāda ir. Kā deputāts pirms gadadienas svinībām esmu bijis daudzās vietās tikties ar cilvēkiem, apmeklēju skolas, kur runāju ar skolēniem. Visi viņi jūtas priecīgi, un tas gandarī. Domāju, ka daudzos ir svētku sajūta. Tas nozīmē, ka Latvijas izaugsmē nebūsim malā stāvētāji,” saka R. Videmanis. Aivars Zilbers
Dzimtene – tie ir iekšēji pārdzīvojumiLatvijas vārds Ergo apdrošināšanas biroja Smiltenes nodaļas vadītājai Mārītei Saldūksnei ne tik daudz asociējas ar valsts vēsturi, bet tieši ar iekšēju pārdzīvojumu un mūsdienām. Pirmā lapa atmiņu grāmatā viņai saistās ar 1980. gadu, kad uzsākta mājas būvniecība Smiltenē.“Kad likām mājas pamatus, es atradu pogu, kur virsū ir trīs zvaigznes un lecoša saule. To es rādīju vecmāmiņai laikā, kad par tādām lietām vispār nerunāja. Viņa man teica, ka tā esot laba zīme, lai glabājot pogu un to nevienam nerādot. Tieši šis man visvairāk saistās ar Latviju,” stāsta M. Saldūksne.Runājot par Latvijas nozīmīgumu Mārītes dzīvē, viņa atzīst, ka emocionāls laiks ir bijis Baltijas ceļš, tad Neatkarības deklarācija, ko tolaik pārdzīvoja visi. “Man kā ģimenes cilvēkam šis laiks bija saviļņojošs. Kad visi brauca uz Rīgu, espaliku mājās. Tā kā gulēt nevarēju, tad to laiku aizpildīju adot,” atceras M. Saldūksne.Tuva ir arī Lāčplēša diena. M. Saldūksnes vīrs un vecmamma ar vecotēvu bija īsteni latvieši. Viņi vienmēr šajā dienā, arī tad, kad nedrīkstēja svinēt, aizdedzināja svecītes. “Tagad man 11. novembrī ir tradīcija viņiem visiem trim kapos iedegt svecītes. Es to daru jau 16 gadus. Vīrs neatbalstīja nevienu partiju. Viņš bija patriots, jo nevērtēja valsti pēc politiķiem, bet gan Latviju kā sev nozīmīgu zemi,” atklāj smilteniete. Svecītes nolikt 11. novembrī esot svēta lieta, jo tie ir svētki. M. Saldūksnes senči to augstu vērtēja. Pašlaik jāpriecājas par to, ka latviešu tauta var dzīvot brīvi, katram ir iespēja izteikt savu viedokli. Smiltenietei ļoti gribētos, lai viņa varētu lepoties ar savu valsti, lai visi vienmēr varētu dzīvot stabilā un plaukstošā Latvijā.Arī 18. novembris ir īpašs laiks. Emocionāls pārdzīvojums bija 1989. gadā, kad uzstājās grupa “Čikāgas piecīši”. “Šogad 18. novembrī apmeklēšu viņu koncertu Rīgā, piedalīšos arī svētku pasākumos.” No apmeklētajiem pasākumiem spēcīgas emocijas pirms daudziem gadiem izraisīja arī Ievas Akurāteres uzstāšanās Mežaparkā. Tad no visas Latvijas sapulcējās cilvēki, kuriem bija svarīga valsts neatkarība. Lai arī estrāde bija pārpildīta, dziesmu laikā visapkārt bija klusums,” atklāj Mārīte.Smilteniete Mārīte Saldūksne Latvijas tautai šajos svētkos novēl, lai visiem būtu tūkstoš rokas un viena sirds. Santa Sinka
Latvietis sākas no manisSeptītās dienas adventistu draudzes mācītājs Talsos un Vijciema pagasta padomes deputāts Tālivaldis Vilnis uzskata, ka mēs dzīvojam sapnī. “Apmēram 700 gadus esam sapņojuši par savu valsti, un šis sapnis ir piepildījies. Dievs mūs ir svētījis ar to, ka Latvijai ir sava tauta, sava valoda, kultūra un zeme,” pārliecināts T. Vilnis. Ja paraugāmies uz laiku, kad latvieši sevi apzinās kā tautu, ir izzudušas daudzas lielas tautas un valstis, taču mēs esam palikuši.Mācītājs uzskata, ka mēs neesam nedz labāki, nedz sliktāki par citiem, taču šī zeme un tauta ir unikāla, bagāta un brīnišķīga, neraugoties uz to, ka pašlaik ir daudz problēmu cilvēku attiecībās, skaudība, nesaticība un citas negatīvas lietas. Viņš velk paralēles ar izraēļu tautu, kas verdzībā bija 400 gadu. Pēc šī posma, kad Mozus izraēļus izveda no verdzības, redzam tās sekas – pastāvīga skaudība, strīdi un nesaticība. Latviešiem pakļautības stāžs svešzemniekiem ir daudz lielāks, un tāpēc nav jābrīnās, ka palikušas dažādas problēmas. “Tieši šis laiks parāda, cik patiesi mīlam Latviju. Viegli ir klaigāt un runāt lozungos, taču praktiskā dzīve paģēr citu rīcību,” stāsta mācītājs. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijai jāattīstās visu laiku un pie tā nemitīgi jāpiestrādā. Latvija nebeidzas ar kādu negodīgu cilvēku, deputātu vai ierēdni. Satversmē ir apliecinājums, ka vara pieder tautai. Kad valstī notika referendums par iespējām atlaist Saeimu, T. Vilnim šķita dīvains kāda politiķa sacītais, ka, ja tautai būs vara atlaist Saeimu, tā var sastrādāt visādas muļķības. Te nu rodas jautājums – ja tauta ir gana gudra, lai ievēlētu Saeimu, tad kurā brīdī tā kļūs dumja, lai to atlaistu? Nav pamata domāt, ka visa tauta, Saeima un valdība ir tikai slikta. Nozīmīgākais ir tas, ka ikvienam jāuzņemas atbildība par savu darbu un vārdu, par piedalīšanos demonstrācijās, piketos un prasībās, lai beigu beigās valsts kļūtu labāka. Mācītājs aicina ikvienu čakli iesaistīties sabiedrības attīstības procesos. Katrā postenī ikvienam ir jābūt gatavam atskaitīties.“Dažkārt man cilvēki saka, ka latvieši jau dabā ir skaudīgi un nesaticīgi. Mīļie draugi, nesakiet latvieši! Latvietis sākas no manis, sākas ar to, kāds esmu. Tāds vai šāds. Ja cenšos sevi pozitīvi pārveidot, tad par to arī atbildu,” savu kredo definē T. Vilnis. Viņš uzdod sev jautājumu, ko reāli var izmainīt? Mācītājam ļoti patikusi filma “Rīgas sargi”, kur šī atbilde ir visiem saprotama. Brīdī, kad pat politiķi neticēja uzvarai un pieļāva, ka vajag padoties un mest plinti krūmos, ideālists Mārtiņš teica: “Mēs cīnīsimies!” Aldis Dubļāns
Saviļņo tradīcijasSmiltenes Centra vidusskolas 4.a klases audzinātājai Diānai Kokarēvičai, gaidot Latvijas 90. dzimšanas dienu, ir svētku sajūta, jo viņa sevi dēvē par tēvzemes patrioti.“Latvija ir mana ģimene, manas mājas, mana valoda, manas tradīcijas. Valsts 90. dzimšanas dienu gaidot, man ir īsta svētku sajūta. Par Latvijas dzimšanas dienu daudz runāju ar saviem skolēniem klasē. Bērni, rakstot domrakstus, uzsvēra, ka ļoti mīl savu dzimteni un nekad nevēlētos no tās aizbraukt. Viņi ļoti mīl savu ģimeni, un man pašai ir tieši tāpat kā skolēniem,” teic skolotāja.Viņasprāt, Latvijas vērtība ir paši cilvēki. Latvieši ir talantīga tauta, mums ir daudz tradīciju. “Latvijas patriote es jūtos Dziesmu svētkos, tas mani ļoti saviļņo. Agrāk pati dziedāju korī un piedalījos šajos svētkos, tagad palīdzu bērniem saposties,” atmiņās kavējoties, stāsta D. Kokarēviča.Skolotāja Latvijai svētkos un daudziem grūtajos laikos novēl izturību un veselību. Tā, lai tauta atveseļojas no dažādiem trūkumiem un kaitēm, jo esam izturīgi, strādīgi, izpalīdzīgi. Santa Sinka
