Atkal viens gads aizskrējis vēja spārniem, un pienācis brīdis 2005. gada pēdējam “Ziemeļlatvijas” numuram.
Atkal viens gads aizskrējis vēja spārniem, un pienācis brīdis 2005. gada pēdējam “Ziemeļlatvijas” numuram. Ikdienas dzīve redakcijā ir divtik strauja, tāpēc nemaz neiznāk daudz laika padomāt un izvērtēt padarītos un nepadarītos darbus.
Vairāk nekā desmit gadu strādājot laikrakstā, esmu sapratusi, ka man ir tuva misija palīdzēt tiem, kuriem kādu iemeslu dēļ klājas ne tik labi kā pārējiem. Nav svarīgi, vai tas būtu cilvēks vai dzīvnieks, jo, ja cilvēki bezizejas situācijā paši var darīt kaut ko lietas labā, tad dzīvnieki bieži vien ir bezpalīdzīgi. Vislielākais gandarījuns ir tad, ja ar avīzes starpniecību izdodas atrast mājas noklīdušam vai pamestam sunim vai kaķim. Un tādu gadījumu šogad nav bijis maz. Ja man būtu iepējas, savās mājās pieņemtu visus pamestos kaķus un suņus, tos pabarotu un apmīļotu. Diemžēl šādu iespēju man nav, tāpēc ar kolēģu atbalstu un sapratni rakstu par dzīvniekiem un cenšos viņiem palīdzēt šādi.
Reizēm liekas dīvaini, ka cilvēki lielāku žēlsirdību izrāda pret pamestajiem un novārgušajiem dzīvniekiem, nevis pret bērniem, piemēram, no nelabvēlīgām ģimenēm.
Ikdienas darbā pozitīvu lādiņu saņemu pēc intervijām ar pavisam parastiem cilvēkiem. Noteikti jāpiemin fantastiski mīļā un labsirdīgā valcēniete Zofija Dzene, kura kopā ar vīru pēc meitas nāves audzina savu mazdēlu. Zofija uzskata, ka mātēm lielākā nelaime ir guldīt savu bērnu zārkā, tāpēc viņa visām sievietēm iesaka savas atvases mīlēt un sargāt. Šogad Vijciema pagastā tikos ar Voldemāru Mežuli, kurš viens pats audzina divas meitas. Jūs domāsiet — tas nav nekāds varoņdarbs, jo cik gan Lavijā ir mammu, kuras vienas audzina vienu un vairākus bērnus. Tomēr pēc sarunas ar Voldemāru pārņēma sajūta, ka pasaule vēl ilgi neies bojā, jo tajā dzīvo apzinīgi un labsirdīgi cilvēki.
Viena no manām šāgada interviju favorītēm noteikti ir Valgas jauniešu studijas “Joy” vadītāja Marina Jerjomina. Audzēkņi viņu sauc par otru mammu, un viņus var saprast, jo reti kurā cilvēkā ir tik daudz sirdsdegsmes, mīlestības, upurēšanās, aizrautības un pozitīvas enerģijas. Marina cilvēkus apbur ar savu dvēseles un ārējo skaistumu, un tā ir ne vien viņas, bet arī apkārtējo bagātība.
Bieži vien gatavoju publikācijas par medicīnas tēmām. Šogad lielāku materiālu veltīju Valkas slimnīcas dzemdību nodaļas darbiniecēm. Atmiņā palicis nodaļas vadītājas Ērikas Kašas teiktais: “Sievietēm jābūt gudrām un nedaudz viltīgām.” To iesaku likt aiz auss.
Darba gaitās nereti reportāžas jāgatavo no vietām, kur notikusi kāda nelaime. Šogad pirms Līgosvētkiem postoša ugunsnelaime piemeklēja Plāņu pagasta “Vīcepu” mājas. Atceros, ka ar asaru kamolu kaklā un no uztraukuma trīcošām rokām fotografēju 30. gados pamatīgi celto māju. Pēc publikācijas vairāki cilvēki bija atsaukušies aicinājumam atbalstīt nelaimē cietušo ģimeni. Pateicības vārdus saņēmām arī no palīdzības saņēmējiem. Nenoliegšu, ir patīkami no saviem lasītājiem saņemt pozitīvas atsauksmes, jo žurnālista darbā tā ir lielākā balva.
