Viena lieta ir medniekam nomedīt kādu izcilu dzīvnieku sugas pārstāvi, otra – sagādāt par to pārliecinošu liecību. Šeit palīgā var nākt prasmīgs trofeju gatavotājs. “Varu pielikt galvaskausu, ragus vai ilkņus pie pamatnes, uztaisīt izbāzni pilnā augumā, tikai galvu vai “bisti” – kā vēlas pasūtītājs,” ar cieņu, bez īpašas lepošanās stāsta Ainars Upenieks no Saldus novada, kurš ar trofeju apstrādi nodarbojas jau vairāk nekā divus gadu desmitus. Viņa sagatavotās medību trofejas nesušas balvas medniekiem daudzās izstādēs. “Savas taisītās trofejas pazīstu jebkurā laikā,” saka A. Upenieks, izrādot nesen pabeigtos un vēl “procesā” esošos darbus. “Tas ir gan amats, gan drusku arī māksla,” viņš raksturo savu nodarbi. Latvijā šāda veida speciālistu esot mazāk nekā desmit. Ārzemēs pie trofejas bieži strādājot vesela brigāde. “Tur daudzviet ir tāda konveijera metode,” viņš salīdzina. “Tagad jau cita lieta, visādas ķīmijas papilnam, var iegādāties un pasūtīt dažādas palīgierīces – izbāžņu sagataves, ilkņus, zobus, mēles, acis,” Ainars cilā katalogu ar Vācijā un Holandē darinātām darbā nepieciešamām lietām. Krievijā gatavojot ļoti labas izbāžņu sagataves, tās veidojot labi tēlnieki, kuri pārzina dzīvnieku anatomiju un pozas. “Vācieši, iespējams, īstu bebru vai vilku nemaz nav dabā redzējuši, tāpēc viņu veidojumi šķiet tādi samāksloti.” Tur acis vaļā jau bērnībāAinaram interese par dzīvnieku izbāžņu gatavošanu radusies jau pamatskolas gados. Kāpēc? To īsti izskaidrot nevarot, bet pirmie mēģinājumi notikuši ar peļu lamatās noķertiem mājas baložiem. “Kādā astotā klasē sāku vazāties līdzi medniekiem, tad vācu visu, ko viņi atvēlēja,” par savu “universitāti” klāsta meistars. “Nekādā skolā jau to nemāca un kursus nerīko, bet Latvijā labākais šajā nozarē ir Dabas muzeja taksidermists Voldemārs Rēders, ar viņu kopā esmu pat lāci dīrājis. Nezinu gan, vai to maz drīkstu stāstīt, bet bija tā, ka Rīgas zoodārzā bija nobeidzies leduslācis, un Valdi uzaicināja to nodīrāt. Viņš pasauca mani un vēl Lāču Andreju, kurš arī ir izcils meistars. Taču gadījās, ka Andrejs uzreiz nevarēja atbraukt. Pa pāris stundām tikām galā divatā,” palepojas Ainars. Vienu pēc otras viņš cilā mīksti izģērētas bebru, vilku un lapsu ādas. Izcili skaista lūšāda, pārmesta pār necilā dīvāniņa atzveltni, esot Jaunmoku pilī notikušajā trofeju izstādē saņēmusi zelta medaļu un tagad tikšot izveidota par paklāju ar izbāztu galvu un atvērtu muti – patlaban ļoti pieprasītu trofejas veidu.Ar lielu pacietību un rūpību Pamazām viņš iemācījies izņemt lūpu mīkstos audus, ausu skrimšļus un ķepu kauliņus, nesabojājot plāno ādiņu. “Rupjāko” dīrāšanas darbu viņš varot uzticēt palīgam, bet ar šīm “ķēpīgajām” padarīšanām noņemoties pats.“Katru gadu caur savām rokām izlaižu kādu simtu briežu ragu un savus divus simtus buku ragu. Šajā sezonā (no 15. jūlija) jau esmu apstrādājis 15 vilkus un pavisam kādus piecus simtus dažādu ādu,” uzskaita meistars. Vēl ir arī bebru galvaskausi un mežakuiļu ilkņi. Sarežģīta izbāžņa gatavošana varot aizņemt pat līdz pusgadam, ja pasūtītājam ir kādas īpašas norādes, bet vienkāršākam pietiekot ar mēnesi. “Tas gan nenozīmē, ka pie trofejas var pieķerties un vienā piegājienā to dabūt gatavu. Lai uztaisītu galvaskausu ar ragiem, kādas divas nedēļas paiet, kamēr dabū nost gaļu. To nevar tā vienkārši novārīt. Patur karstā ūdenī, tad papūdē, tad paiet laiciņš, kamēr var notīrīt, tad nomazgā, salīmē atpakaļ zobus, nobalina.” A. Upenieks taisot ādu cieto ģērēšanu. “Mīksto” uzticot citiem speciālistiem. Ādām rūpīgi tiekot aizlāpīti šāviena atstātie caurumi. Kā nepalaist vējā labu mantuLai nesabojātu labu trofeju, medniekiem derot ievērot vairākas lietas.Ragu trofejai nedrīkst galvu nocirst ar cirvi, lai neieplaisātu kauli. Ar nazi jāapgriež riņķī, tad jānolauž no mugurkaula. Laba āda neiznāks, ja nomedītos zvērus vilks pa zemi. “Ir bijuši gadījumi, kad atved man skaistu lapsu, kas iebāzta celofāna maisā. Tas līdz pusei pielijis ar asinīm, visa spalva samirkusi. Tā pie ģērēšanas noteikti ies nost, un paliks pliki laukumi,” aizrāda Ainars. Šāviena brūci vislabāk esot uzreiz aiztaisīt ar sūnu kumšķīti, lai vairāk neasiņo, bet jau satecējušās asinis jānotīra. “Derēs arī kāda lupatiņa, papīra kabatas lakatiņš, pat tualetes papīrs, kas gan nav tik labs, jo ātri samirkst.” Nadzīgi lapsu un bebru mednieki ar katru nomedīto dzīvnieku pie viņa varot nebraukt. Daudzi bebru galvas sasaldējot un tad sezonas beigās atvedot visu krājumu. “Tad pamazām vāru un skatos, vai ir kāda laba trofeja vai nav,” saka meistars. Mežakuiļa žoklis pārzāģējams starp piekto un sesto zobu, nedrīkst cirst! Saplaisās. Pēc mīksto audu atdalīšanas ilkņi tiekot mērcēti īpašā līmes šķīdumā, lai neizžūtu un neplaisātu. “Pašam medniekam neieteicu to visu darīt, bez pieredzes var daudz ko sabojāt. Piemēram, pie koka pamatnes gan ragi, gan ilkņi stiprināmi tā, lai tos izstādē var noņemt un nomērīt, un nosvērt,” ieteic Ainars. Skaista un ilgi saglabājama būs tikai tāda dzīvniek āda, kas nomedīts sala laikā, kad ir akots – viņš parāda spoži melnu bebrādu un pacilā jau godalgoto “lūsi”. Arī putnu izbāžņi taisāmi tikai tad, kad tiem izaugušas īstās spalvas – no “akotainiem” jaunputniem nekas neiznākšot. Lai nepaliek tikai mednieku stāstiPaša A. Upenieka kolekcijā ir krietns skaits buku un staltbriežu ragu. Mājās esot arī vilkādas paklājs. Pēdējos gados viņš pievērsies dažādu anomāliju un kroplību krāšanai. Labu un izcilu staltbriežu ragu pēdējos gados iznākot redzēt aizvien mazāk, toties visādu šķību un nesimetrisku ragu gan bukiem, gan briežiem esot daudz. “Pagaidām tam izskaidrojumu neesmu atradis,” viņš atzīst. Viņam piederot Latvijā labākā bebra trofeja, kas pērn ieguvusi 27,55 punktu novērtējumu, tā varētu būt otra lielākā pasaulē. Pirms gadiem desmit bijusi arī labākā āpša trofeja, bet to pērn “pārtrumpojis” kāds cits Saldus puses mednieks. Meistars iesaka medniekiem vairāk pievērsties bebru un āpšu trofejām. “To ir krietni vairāk, un tās vieglāk iegūstamas nekā tik ļoti kārotie “zelta ragi”. Viņa izcilais bebrs un āpsis nemaz neesot bijuši īpaši liela auguma. “Esmu dzirdējis milzum daudz mednieku stāstu par piecdesmit kilogramu smagiem bebriem, tad saku: nu, vienreiz tak atvediet tādu pie manis! Nosvērsim un novērtēsim! Tāpat daudzi sakās redzējuši tini jeb āmriju. To es arī gribētu redzēt savām acīm.”
UZZiŅAI
◆ Brieža galvas izbāznis maksā ap 200 latiem, aļņa – līdz 350, bebrs, vilks, lapsa, jenotsuns – ap 130 latiem. Sesks vai cauna – ap 80. ◆ Ragu pielikšana pie dēlīša – aļņi, brieži – 20 latu, buki – 10 latu. Mežakuiļa ilkņi – 15 latu. ◆ Ja medībās rodas jautājumi par kādas trofejas vērtību, A. Upenieks var sniegt padomus arī pa tālruni 29416298. Labāk laikus pajautāt, nekā sabojāt!
