Pagājušajā nedēļā visā Latvijā svinēja Lāčplēša dienu. Pirms 86 gadiem 11. novembrī latviešu karavīri no Bermonta vadītā vācu un krievu karaspēka atbrīvoja Rīgu. Gadu vēlāk Latvija kļuva brīva.
Pagājušajā nedēļā visā Latvijā svinēja Lāčplēša dienu. Pirms 86 gadiem 11. novembrī latviešu karavīri no Bermonta vadītā vācu un krievu karaspēka atbrīvoja Rīgu. Gadu vēlāk Latvija kļuva brīva.
Latviešu karavīri ar savu varonību piepildīja 1918. gada 18. novembrī neatkarības proklamēšanas deklarācijā iekļautās tautas ilgas pēc patstāvīgas un brīvas valsts.
Uzvaras datumu pār bermontiešiem par Lāčplēša dienu tautā sāka dēvēt tādēļ, ka tieši pēc Brīvības cīņām jaunā Latvijas valdība un Saeima nodibināja valsts augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni (LKO).
Valkas rajonā ir dzimuši vai dzīvojuši apmēram 100 karavīru un virsnieku, kuri saņēmuši LKO.
Par LKO izveidošanu un ar šo ordeni apbalvotajiem plašu vēsturisko materiālu ir savākuši Valkas novadpētniecības muzeja darbinieki. Iestādes galvenā krājuma glabātāja Aija Priedīte šajās dienās apmeklē skolas un stāsta bērniem par varoņiem, kuri, riskējot ar dzīvību, ir nopelnījuši šo nozīmīgo apbalvojumu.
“No 1919. gada līdz mūsdienām ir izaugušas vairākas paaudzes, kuras diezgan maz zina Latvijas brīvvalsts izveidošanās vēsturi. Mums viņiem daudz jāstāsta arī no kādreiz noklusētā, jo šī tēma PSRS okupācijas laikā bija aizliegta,” saka A. Priedīte.
Apbalvojuma dzimšanas laiks
Brīvības cīņas Latvijā ilga no 1918. līdz 1920. gadam. “1919. gadā Daugavas krastos izšķīrās Latvijas liktenis. Latviešu karavīriem vajadzēja cīnīties pret daudz lielāku vācu un krievu armiju, ko vadīja Bermonts. 11. novembra rītā brīvības cīnītāji ienaidniekus iztrieca no Pārdaugavas. Par Rīgas atbrīvošanu vēstīja daudzi baznīcu zvani,” stāsta A. Priedīte.
Pēc galvaspilsētas atbrīvošanas cīņas turpinājās Zemgalē un Kurzemē, tad niknas kaujas sākās Latgalē, līdz 1920. gadā no iebrucējiem izdevās atbrīvot visu Latviju. Lai godinātu varoņus, 1919. gada 11. novembrī Saeima un valdība nodibināja LKO. Ordeņa statūtus izstrādāja LKO kavalieris Alberts Stalbe, un Satversmes Sapulce tos apstiprināja 1920. gada 18. septembrī. LKO skices un zīmējumus veidoja mākslinieks Jānis Aleksandrs Liberts, kurš pats bija Brīvības cīņu dalībnieks.
LKO ir veidots kā stilizēts ugunskrusts ar baltas emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu aplokojumu. Aversā krusta vidū attēlots Lāčplēsis, bet krusta stūros atrodas divi zobeni. Reversā lasāms uzraksts “11. novembris 1919”, uz krusta redzama ordeņa devīze “Par Latviju”. Krusta galos ir iegravēti sudrabkaļa Hermaņa Banka iniciāļi H. B.
“Ordenim ir trīs šķiras (pakāpes). Apbalvošanu sāka ar zemāko — 3. šķiras — LKO, jo ordeņa noteikumi paredzēja, ka 2. un 1. pakāpes LKO drīkstēja pasniegt tikai pēc tam, kad bija nopelnīts un saņemts 3. šķiras LKO. Visi ordeņi bija numurēti,” informē A. Priedīte.
Pirmo apbalvo Valkas novadnieku
Pirmie 288 ordeņa kavalieri apbalvojumu saņēma 1920. gada 11. novembrī Rīgā, Esplanādē. Viņiem 3. šķiras LKO pasniedza toreizējais Satversmes Sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste.
“Ordeni ar pirmo numuru saņēma Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks ģenerālis Pēteris Radziņš. Viņš ir dzimis 1880. gadā Lugažu pagastā, kas tagad ir Valkas pagasts. Ģenerālis P. Radziņš kā virspavēlnieka štāba priekšnieks vadīja visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas. 1930. gadā viņš mira Rīgā un ir apglabāts Rīgas Brāļu kapos,” stāsta A. Priedīte.
Tagad Valkas pagastā ģenerāļa dzimto “Jaunvīndedžu” māju vietā ir uzstādīta piemiņas zīme. Šovasar apkārtni ap pieminekli labiekārtoja pagasta pašvaldība.
“Pirmajā apbalvošanas reizē LKO saņēma arī citi Valkas rajonā dzimušie karavīri un virsnieki. Tādi mūsu novadnieki ir Jānis Balodis (dzimis Trikātas pagastā), Kārlis Goppers (dzimis Plāņu pagastā), Pēteris Briedis (dzimis Cirgaļu pagastā), Eduards Štifts (dzimis Lugažu pagastā), Pēteris Kulbis (dzimis Kauņas guberņā, bet apglabāts Valkas Cimzes kapos), Pauls Roberts Hasmanis (dzimis Lugažu pagastā), Artūrs Plūme (dzimis Lugažu pagastā), Paulis Labsvīrs (dzimis Valkā) un Jūlijs Celms (dzimis Lugažu pagastā). Daži no viņiem vēlāk saņēma arī 2. un 1. šķiras LKO,” piebilst A. Priedīte.
Viņi visi bija varoņi
Vēl 1920. gadā ar LKO apbalvoja ģenerāli Jāni Kureli, kurš ir dzimis Ērģemes pagastā, un kareivi Kārli Valdemāru Purgali. Viņa dzimtā vieta ir Plāņu pagasts.
1921. gadā pēc nāves ar LKO apbalvoja Jūliju Zīli. Viņš ir dzimis Palsmanes pagastā. J. Zīle krita 1920. gadā, pie Siņij Nikolas pāri Zilupei veicot pārdrošu izlūkgājienu ienaidnieku aizmugurē. Tajā pašā gadā LKO saņēma arī viņa brālis Rihards Zīle. Abi brāļi ir apglabāti Palsmanes kapos. 1921. gadā LKO ieguva smiltenietis Herberts Brašnevics, Smiltenes pagastā dzimušais Jānis Enkmanis, grundzālietis Voldemārs Briedis, palsmanieši Pēteris Rabacs, Rūdolfs Beitiks un toreizējā Birzuļu pagastā dzimušais Rūdolfs Vārna.
“Tie ir pirmie mūsu novadnieki, kuri par varonību kaujās nopelnīja šo augsto militāro apbalvojumu. Arī nākamajos gados apbalvošani izvirzīja daudzus karavīrus un virsniekus, kuri dzimuši vai kādreiz dzīvojuši Valkas rajonā. To, ka LKO nebija formāls apbalvojums, bet to tiešām piešķīra par varonīgu un pašaizliedzīgu rīcību, apliecina apbalvoto varoņdarbu apraksti. Proti, kopš 1922. gada novembra ar LKO apbalvotajiem izsniedza mākslinieka Riharda Zariņa veidotu diplomu ar īsu varoņdarba aprakstu, kā arī LKO apliecību zilā krāsā. Minēšu tikai dažus šos aprakstus. Par Mēru pagastā dzimušā Ernesta Lielmaņa varoņdarbu rakstīts: “1918. gada novembrī kaujā pie Odu kalna Ķekavas apkaimē ielenkuma apstākļos sedza atkāpšanos, aizturēja vāciešus, līdz vienība bija glābta no nāves.” Palsmanieša Pētera Beitika varoņdarba apraksts ir šāds: “1919. gada 14. novembrī pie Liepājas triecienuzbrukumā Ziemeļu fortam P. Beitiks pirmais ielauzās fortā, bet tālākajā triecienā pie Vidus forta krita varoņa nāvē.” Vēl minēšu Smiltenes pagastā dzimušā Jāņa Krūmiņa varoņdarbu. Par to aprakstā teikts: “1919. gada 9. novembrī Rīgas tuvumā pie Bolderājas kaujā ar vāciešiem pie Imaku mājām zem stipras ienaidnieku uguns pielīda drāšu žogiem un tos iznīcināja ar rokas granātām. Pēc tam eskadrona priekšgalā pirmais ielauzās Imakā. Ieguvums bija 44 zirgi, ložmetēji un citas trofejas.” Teksti aprakstos nav gari, bet tie ir apbrīnas vērti,” apliecina A. Priedīte.
Ordeni saņēmuši arī ārzemnieki
Ar 3. šķiras LKO apbalvotas arī trīs sievietes. Ordeni saņēma Vallija Veščunas-Jansone, Līna Čanka-Freidenfelde un Elza Žiglēvica. “V. Veščunas-Jansone 1919. gada 19. novembrī kaujā pret vāciešiem viena no pirmajām šķērsoja Lielupi, bet L. Čanka-Freidenfelde piedalījās visās cīņās Nāves salā, pie Ložmetējkalna un Ziemassvētku kaujās. E. Žiglēvica kareivjiem piegādāja pārtiku. Kādā no šiem gājieniem E. Žiglēvicu nāvīgi ievainoja un viņa nomira.
Visjaunākais ordeņa ieguvējs bija Rīgas 1. ģimnāzijas skolnieks Fridrihs Brikmanis. Varoņdarba izdarīšanas brīdī viņš bija 14 gadu vecs. Puisis piedalījās riskantā izlūkgājienā. Savukārt vecākais ordeņa ieguvējs bija 56 gadus vecais Fricis Liepiņš, kurš piedalījās Liepājas aizstāvēšanā,” informē A. Priedīte.
LKO piešķīra arī ārzemniekiem: igauņiem, lietuviešiem, frančiem, somiem, poļiem un citu tautu pārstāvjiem par palīdzību latviešu brīvības cīņās. 3. šķiras LKO saņēma arī Francijas pilsēta – cietoksnis Verdena. 1916. gadā tur notika kaujas starp Vācijas un Francijas karaspēku. Tajās dzīvību zaudēja apmēram miljons karavīru. 1926. gadā Latvija Verdenai piešķīra LKO kā mūsu valsts atzinības zīmi. Verdenas aizstāvju varonība bija labs paraugs latviešu karavīriem,” saka A. Priedīte.
Karavīri kļūst par līdumniekiem
Pēc Brīvības cīņām daudzi LKO kavalieri atgriezās mājās un turpināja darbu savās lauku saimniecībās. Citi lauksaimniecību sāka attīstīt jaunsaimniecībās, jo bijušajiem karavīriem bija priekšrocības to ieguvē. Kādreizējie cīnītāji līda līdumus, būvēja ēkas un apstrādāja tīrumus. “Valkas rajonā par jaunsaimniekiem kļuva Jānis Vītiņš, Pēteris Briedis, Voldemārs Purgalis, Rihards Zīle un Roberts Reinbahs. Dienestu armijā turpināja mūsu novadnieki Jānis Balodis, Roberts Dambītis, Pauls Roberts Hasmanis, Jānis Liepiņš un Jānis Braslis, bet Kārlis Goppers iesaistījās politiskajā dzīvē. Viņš bija Latvijas Skautu centrālās padomes priekšsēdētājs,” stāsta A. Priedīte.
1930. gadā Rīgā nodibināja LKO biedrību. Viens no tās izveidošanas iniciatoriem bija Arvīds Lauris. Biedrība izdeva žurnālu “Lāčplēsis”, kas sāka iznākt 1933. gadā. Biedrību likvidēja 1941. gadā. Pēc Otrā pasaules kara to atjaunoja Vācijā, bet 1997. gadā tā beidza pastāvēt, jo dzīvi bija palikuši tikai trīs LKO kavalieri.
Par brīvību kritušos nedrīkst aizmirst
Tagad aizsaulē ir aizgājuši visi LKO kavalieri. Pēdējais no viņiem — Arvīds Lauris — 102 gadu vecumā 2003. gada augustā nomira ASV. Ordeņa mūžs ir noslēdzies. Lāčplēša dienu no jauna sāka svinēt 1988. gada 11. novembrī. Daudzi ar LKO apbalvotie aizgāja bojā PSRS okupācijas gados. Kad 1940. gadā PSRS ienāca Latvijā, jau pirmajos okupācijas mēnešos staļiniskā režīma pārstāvji arestēja 111 LKO kavalierus. Viņu vidū bija arī ģenerālis Kārlis Goppers, kuru ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, bet gadu vēlāk nošāva. Līdzīgs liktenis piemeklēja daudzus.
Dārgi ir pirkta mūsu brīvība. Lai mūsdienu un nākamajām paaudzēm nepietrūktu spēka vajadzības gadījumā aizstāvēt dzimteni, ir jāzina tās cena.
Aivars Zilbers
