Kādas operetes varonis mēdz izdalīt savas vizītkartes ar uzrakstu «ciema spiegs».
Kādas operetes varonis mēdz izdalīt savas vizītkartes ar uzrakstu “ciema spiegs”. Arī pie mums nesenā pagātnē īpašā cieņā bija izsekošanas un ziņojumu rakstīšanas mānija, un tagad bieži tiek runāts par bijušajiem čekas informatoriem. Padomju sistēmā itin visur valdīja profesionāla birokrātija, tāpēc arī ideoloģiskās izspiedzes orgānos katram darbiniekam bija savi vervēšanas plāni. Un, ja vajadzīgs skaits, tad rakstīja tikai papīros iekšā itin visus, ieskaitot psihoneiroloģiskās dziednīcas pacientus. Protams, šādu ļautiņu ziņojumus pēcstaļina periodā vairs lielā vērtē neturēja, bet nebija jau arī daudz iespēju no šādu cilvēku aktivitātēm atkauties.
Vienu šādu vīreli, kuram uz krūtīm gandrīz vai uzrakstīts, kas viņš par putnu, tiku ievērojis arī Valkā. Neprata cilvēks maskēt savu glūnīgumu.
Tas bija sešdesmitajos gados, kad pa retam iegriezos restorānā, lai paēstu garšīgās šniceles. Darbdienas pievakarē tikai pie viena no galdiņiem sēdēja divi iereibuši vīri. Par vienu zināju, ka viņš sabijis Staļina lēģeros, tāpēc siltā prātā mēdza publiski lamāt padomju varu. Atsēdos tuvāk logam, un gribot negribot arī man nācās dzirdēt dzērāju sarunu. Bravūrīgais vīrs savam klusākajam draugam skaidroja, ka vācu laikā viņš vienu draņķi esot gan nožmiedzis, bet esot vēl divi “mērkaķi”, kurus viņš ļoti vēlētos aizraidīt uz viņsauli.
Nemaz nemanīju, pa kuru laiku restorānā ieslīdēja glūnīgais tips, bet abi dzērāji uzreiz pārgāja uz sarunu igauņu valodā, tikai pēc kārtējās glāzes izdzeršanas iestarpinādami pa frāzei latviski. Vai nu glūniķim bija problēmas ar dzirdi vai cita kāda ķibele, bet viņš pienāca pie mana galda un čukstus lūdza, lai es ieklausoties dzērāju sarunās. Noskurinājos nepatikā, bet neko neatbildēju.
Samaksājis rēķinu oficiantei, mierīgi gāju projām, bet kāpņu laukumiņā mani panāca glūnīgais vīrelis un varen nikni centās mani strostēt par to, ka neesmu pildījis viņa uzdevumu. Tobrīd arī mani sagrāba dusmas, visai tautiskā veidā palūdzu, lai atšujas.
Nopratu, ka cilvēks ar lielu cītību vāc informāciju par “padomju varai naidīgiem elementiem”. Nākamā reize, kad minētais tips atkal nonāca manā redzeslokā, bija Tautas frontes dibināšanas konference Valkas kultūras namā. Debatēm bija pieteicies arī mans “paziņa”, kurš stādījās priekšā it kā Tautas frontes lektors. Runa bija atklāti provokatīva, jo aicināja pētīt, ko īsti ēd tie vai citi priekšnieki, ja šos cilvēkus nekad neredz stāvam rindā pēc desām. Politisko cīņu ievirzīt pļerzu gultnē — tāds bija aicinājuma mērķis. Cilvēki patiešām bija satracināti, ka visas preces skaitījās deficīts, ka pastāvēja draugu sistēma un zemletes tirgošana, bet ne jau tas bija Tautas frontes dibināšanas mērķis. Toreiz zinātāji man arī pateica minētā provokatora īsto vārdu un vēl šo to, bet sen esmu to aizmirsis.
Dažas dienas pēc šā notikuma Valgā satiku savu igauņu draugu Viktoru, un mums šķita interesanti uzzināt vienam par otra jaunākajiem pieredzējumiem. Un atkal parādījās pazīstamais glūniķis, kurš nepārprotami vēlējās noklausīties mūsu sarunu. Četras reizes lēnā solī noslīdēja mums cieši garām, sasprindzinājumā pat ausi piešķiebis. Kad man apnika šī nekaunība, pagriezos ziņkārim pretī un cieši skatījos acīs. Tas samulsināja gnīdu, un ar to mūsu pazīšanās beidzās.
Katram cilvēkam esot savi kompleksi. Laikam taču minētais vīrelis, nespēdams sevi realizēt nopietnā darbā, mēģināja savu nepilnvērtību kompensēt šādā operetiskā žanrā.
