Vai nākotnē pļavas ar baltu aitu ganāmpulkiem kļūs par Latvijai raksturīgu ainavu, par to vēl pāragri spriest, bet katrā ziņā tāda aina nozīmētu vien to, ka lauksaimnieki atraduši savu zaļo zaru.Par to ir pārliecināta biedrības “Latvijas aitu audzētāju asociācija” valdes locekle un aitu vērtēšanas eksperte Dzidra Alberga, kura pirms pāris nedēļām kopā ar dažiem šo dzīvnieku audzēšanas speciālistiem iepazinās ar pieredzi gaļas jēru audzēšanā Holandē.Braucienu uz piecām Holandes saimniecībām organizēja kooperatīvās sabiedrības “Latvijas aita” vadītāja Vanda Krastiņa.Modernas aitu fermas, augsta ražošanas kultūra, attīstīta infrastruktūra un fermeru materiālā pārticība ir tie rādītāji, kas nepārprotami apliecina – aitkopībai lauksaimniecībā ir perspektīva. “Holandē šīs nozares attīstīšanai gan ir labvēlīgāki dabas apstākļi, turklāt tur atšķirībā no Latvijas aitkopība ir veicināta daudzu gadu desmitus. Mums šī nozare panīka sociālismā, kad lopkopībā svarīga nebija kvalitāte, bet mājlopu skaits. Aitu audzēšanu vispār neuzskatīja par rentablu. Tās baroja ar to, kas palika pāri. Es, piemēram, tikai tagad – atjaunotajā brīvvalstī – kā selekcionāre visu savu enerģiju varu veltīt aitkopībai. Tas nenozīmē, ka mums attiecībā pret citur sasniegto būtu jānolaiž rokas. Izeja ir tikai vienā vārdā – jāstrādā,” apliecina Dz. Alberga.Galvenais mērķis – kvalitāteHolandes fermeri norādījuši, ka viņiem nemaināma prioritāte ir produkcijas kvalitāte. “Vienā no saimniecībām, sagaidot mūs, īpašnieki bija sagatavojuši parādīšanai dažāda lieluma jēru kautķermeņus, lai mēs redzētu, kāda gaļa ir teicama, laba un slikta. Augstvērtīgam šķiņķim apkārt ir gluži plāna un caurspīdīga tauku kārtiņa. Nevarējām pamanīt nevienu biezāku tauku pikuci,” atzīst Dz. Alberga. Nokaujot 50 kilogramu smagu jēru, kautķermenis, kas izmantojams pārtikā, sver 25 līdz 28 kilogramus. Latvijā šis svars ir mazāks.Augstvērtīgākas gaļas produkcijas ieguvei holandieši audzē Tekselas šķirnes aitas, jo tām ir neliels tauku slānis, toties attīstīta muskulatūra. Dzīvnieku mītnes ir celtas ar nolūku maksimāli izmantot peļņas iegūšanai. Piemēram, kādā saimniecībā apmēram tūkstoš aitu mātes saimnieki ziemas mēnešos tur angāra tipa celtnē, kurai jumta vietā ir speciāla plēve. Martā aitas izlaiž ganībās, kur tās paliek līdz rudenim, bet mītnē, ko plēves dēļ var izmantot par siltumnīcu, sāk audzēt gurķus un tomātus. Rudenī ganāmpulks atgriežas savā mājvietā.Pat traktoriem sava šosejaAugstā līmenī ir darba kultūra. Aitu māti ar tikko atnesušos jēriņu kopēji ievieto atsevišķā sprostā, līdz mazulis apjauš apkārtni un iemācās atrast māti. Tā piedzimušie tiek pasargāti no traumām. Fermeri strādā ar rokas datoriem. Tiklīdz aita atnesas, saimnieks to un piedzimušo jēru numurē, tad informāciju ievada rokas datorā un tā nokļūst kopējā datu bāzē. Tas atvieglo darbu, jo nav jākrāmējas ar papīru aizpildīšanu. Fermu pagalmi ir pilnībā asfaltēti, vairākus šādus asfalta laukumus šķērso rene, pa kuru lietavās aizplūst ūdens, neradot peļķes, kādas itin bieži pie fermām redzamas Latvijā. Mūsu speciālistiem pārsteigums bijis, ka laukos traktoriem ir izveidoti atsevišķi asfaltēti ceļi, lai tie netraucētu automašīnu satiksmi. Visās apmeklētajās fermās no 980 līdz 1100 dzīvnieku ganāmpulku kopj tikai fermera ģimene. Citu strādnieku nav, jo darbs ir maksimāli automatizēts. Fermeri pastāstījuši, ka produkcijai liels noiets ir Āfrikas valstīs. “Darbu atvieglo arī aitu audzētāju savstarpējā kooperācija. Piemēram, vienā saimniecībā tikai iegūst jērus, bet tos nobaro līdz realizācijai otrā saimniecībā,” stāsta Dz. Alberga. Kad eksperte rāda man fotoattēlu, kurā redzama iela pilsētā ar grezniem namiem, un stāsta, ka to vidū atrodas kautuve, arī es neticīgi nogrozu galvu. Tomēr tā tas ir. Nav nekādas smakas, un nezinātājam tas pat neienāktu prātā, jo viss tiek izdarīts, rūpīgi ievērojot vides aizsardzības noteikumus.Par peļņu neviens nesūdzasTo, ka Holandē šī nozare dod labu peļņu, apliecina kaut vai tas, ka dažiem fermeriem aitkopība kļuvusi par dzimtas profesiju. Piemēram, viena ģimene ar to nodarbojas jau septītajā paaudzē. Ievērojams ir arī valsts atbalsts. Par katru aitu māti valsts maksā 22 eiro, bet tiešajos maksājumos fermeri saņem no 100 līdz 500 eiro par hektāru. Gadās arī gluži negaidīts bizness. Kādā fermā piedzima jērs ar sešām kājām, un jau nākamajās dienās šo patoloģiju apskatīt ieradās apmēram tūkstoš cilvēku.“Viens saimnieks mums pastāstīja, ka viņam pilnīgi pietiek ar valsts samaksu par bioloģiskās saimniecības uzturēšanu. Viņam ir apmēram 800 aitu mātes. Vasarā viņš tās ar jēriem sadzen mežos. Tur tās ganoties vienlaikus izkopj mežus, un cik aitu pēc tam atgriežas mājās, ar tik arī pietiek,” saka Dz. Alberga. Pietrūcis laika un atbalstaLauksaimniecība ir joma, kur rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no valsts atbalsta un pareizas nozares politikas. Lai salīdzinātu, kāda tā ir Latvijā un Holandē, aitu vērtēšanas eksperte min tikai vienu piemēru, kas sākumā šķiet pat kā sīkums. Piemēram, Holandē viens čips ar elektronisku informāciju, kas ievietots aitai ausī, maksā 1,50 eiro (nedaudz vairāk par latu), bet mūsu valstī tā cena ir trīs lati. Tikai 100 aitu nodrošināšanai ar tiem vajag izdot 300 latu. Arī valsts atbalsts ir mazāks kā Eiropas attīstītajās valstīs. Tomēr, neraugoties uz to, cilvēki meklē iespējas saimniekot, turklāt arvien biežāk laukos uzņēmējdarbībā sevi vēlas apliecināt pilsētnieki. Arī aitkopībā. “Tas mani priecē. Piemēram, Stalbes pagastā no Rīgas ir ieradušies divi jauni cilvēki, kuri audzē aitu mātes. Pirms tam viņiem ar laukiem nav bijusi saistība, bet tas, kā viņi saimnieko, ir uzslavas vērts. Galvenais traucēklis, kas daudziem neļauj izvērst darbību, ir līdzekļu trūkums. Nav arī atbilstošu darba apstākļu un modernas infrastruktūras. Piemēram, viena mūsu asociācijas valdes locekle dzīvo Latgalē. Lai nokļūtu uz valdes sēdi, viņa pusotru kilometru no mājām noiet gumijas zābakos, tad atstāj tos krūmos un tālāk brauc ar autobusu. Tāda tā mūsu lauku aina diemžēl ir,” secina Dz. Alberga.Pēc ekspertes domām, modernākas lauku struktūras izveidei nav bijis arī pietiekami daudz laika. “Mēs jau tā pa īstam strādājam tikai 20 gadus. Turklāt iesākumā zemniekiem idejas gan bija, bet trūka naudas, lai vecās fermas rekonstruētu. Arī zināšanu nebija. Pēc kolhozu likvidācijas lauksaimniecības speciālisti pagastos vairs nebija vajadzīgi un visi izklīda kur nu kurais, bet jaunajiem saimniekiem nebija padomdevēju. Domāju, ka viens no ceļiem lauku atdzīvināšanai ir kooperācija, jo sadarbībā saimniekošana ir lētāka. Iespēju vēl ir daudz. Citās valstīs trūkst zemes un tur katrs lauku pleķītis līdz pilsētas robežai tiek rūpīgi izmantots. Mums ir daudz aizaugušu platību. Kādēļ pie mums aitas nevarētu izmantot to sakopšanā? Kā jau teicu – jādomā un jāstrādā!” saka Dz. Alberga.
