Lai nu kur cilvēkam nebūtu jāpavada dzīve, tad tas ir – cietumā. Man palaimējās pāris stundu kopā ar vēl dažiem žurnālistiem un amatpersonām pabūt slēgta tipa Valmieras vīriešu cietumā.
Lai nu kur cilvēkam nebūtu jāpavada dzīve, tad tas ir – cietumā. Man palaimējās pāris stundu kopā ar vēl dažiem žurnālistiem un amatpersonām pabūt slēgta tipa Valmieras vīriešu cietumā. Teikšu atklāti, sajūtas vēl joprojām ir vārdos gandrīz vai neaprakstāmas.
Vispirms mūs – 15 cilvēku grupu – ieveda ar vairākām restotām durvīm aprīkotā gaitenī, kura stūros uzstādītas novērošanas kameras.
Uz mūžu — cietuma datu bāzē
Cietuma priekšnieks Sergejs Čepjolkins, žurnālistus mazliet biedējot, stāsta, ka tagad uz mūžu paliksim cietuma datu bāzē. Izrādās, nelielās novērošanas kameras fiksē visas personas, kuras ieiet un iziet no apcietinājuma vietas teritorijas. Cietuma apsargus, kuri uzrauga un kontrolē kustību, neredzam, jo viņi paslēpušies aiz paliela tumša stikla, toties viņi redz mūs. Cietuma priekšnieks lielās, ka kontroles sistēma ir ieviesta vien pirms pāris gadiem un tā ir aizgūta no moderniem Eiropas cietumiem. Pēc pāris minūšu stāvēšanas gaitenī, pa šaurām metāliskām durvīm izspurdzam cietuma teritorijā. Ticiet man, divās trijās stundās nav iespējams izstaigāt vairāk nekā 11 hektāru plašumus, vien izdodas steidzīgā solī apskatīt piecus programmā paredzētos objektus.
Neierastos apmeklētājus sagaida formastērpos tērpti apsargi nopietnām sejām un sakrustotām rokām. Man viņi atgādina amerikāņu filmā redzētos cietuma darbiniekus, kuri pārsvarā ir ar paskarbām sejām un parasti stāv platām kājām. Valmieras cietuma apsargi mūs pavada uz vairākām teritorijā izveidotām kokapstrādes ražotnēm, kurās strādā notiesātie.
Nejauša tikšanās ar Andi Tālbergu
Pirmajā ražotnē, kuru apskatām un intervējam strādniekus, no koka gatavo logus. Tie pārsvarā top pēc privātpersonu pasūtījuma. Gandrīz visa produkcija nonāk galvaspilsētā – privātmāju rajonos. Nelielās ražotnes īpašnieki ir parūpējušies, lai strādniekiem būtu cilvēka cienīgi darba apstākļi – te ir gan tualete, gan izlietne. Ja nezinātu, ka atrodamies cietumā, varētu uzskatīt, ka esam nonākuši modernā uzņēmumā. Telpa ir silta un plaša, tāpēc notiesātie var strādāt vieglā apģērbā un apavos. Ražotnē strādā tikai desmit cilvēku. Lai šeit nokļūtu, esot izveidojusies par neformāla rinda, jo darba apstākļi, salīdzinot ar pārējām cietuma ražotnēm, ir lieliski, bet arī darba devēju prasības ir augstas. Pieejot tuvāk strādniekiem, sastingstu, jo atpazīstu bijušo strencēnieti, tā saucamās Tālberga bandas vadoni Andi Tālbergu, kurš ieslodzījumā pavadījis jau daudzus gadus. A. Tālbergu kopā ar vairākiem bandas locekļiem aizturēja deviņdesmito gadu sākumā Rīgā. Banda paveica vairākus smagus noziegumus, tostarp arī slepkavības un bruņotas laupīšanas. Noziedznieki uzdarbojās arī Valkas un Valmieras rajonā. Andis ir atsaucīgs un ļaujas gan fotografēties, gan arī labprāt izstāsta par darba apstākļiem un samaksu. Tas priecē, jo pirms tam apsargi mūs ir brīdinājuši, ka notiesātos varam fotografēt tikai ar viņu pašu atļauju. Daudzviet cietumnieki, ieraugot preses pārstāvjus, apstādina ražošanas iekārtas un klusējot pagriež muguru. Sarunā piedalās arī strādnieku “priekšnieks” no ieslodzīto vidus – bijušais tālbraucējs Ludzas rajona iedzīvotājs Romualds. Viņš kopā ar A. Tālbergu divu gadu laikā ir apguvis visus tehnoloģiskos knifus un, izejot no cietuma brīvībā, droši varēs strādāt kādā no kokapstrādes uzņēmumiem. Uz jautājumu, vai pēc garajiem gadiem nebrīvē nebaidās no dzīves ārpus žoga, pasmaida un atsaka, ka viņus dzīvē vairs nekas nebaida.
“Tikai cilvēki ar netīru sirdsapziņu no kaut kā baidās. Nenoliedzami, iepriekšējā dzīvē esam kļūdījušies, bet gribas dzīvot normāli,” atzīst Romualds.
Strādnieki stāsta, ka, ejot labprātīgi strādāt, viņiem pienākas papildu tikšanās ar ģimeni. Strādnieki atzīst, ka notiesātajiem nav stimula strādāt, jo no nopelnītās algas viņiem ietur 80 procentus. Ja līdz šim viņi uz rokas saņēma gandrīz 70 latu, tad janvārī tikai 18. Pašlaik viņi nevar atļauties apmeklēt pat cietuma veikaliņu, lai nopirktu cietumnieku kārumu — cigaretes. Darba diena ilgst astoņas un vairāk stundas. Tas ir atkarīgs no pasūtījumu skaita. Kolektīvā ir arī savas tradīcijas – no rīta, atnākot uz darbu, kopīgi tiek dzerta tēja. Cehā smēķēt ir aizliegts, tam ir paredzēta noteikta vieta.
“Mēnesi strādājam, bet nepietiek pat cigaretēm,” domīgi secina A. Tālbergs. Viņa vienīgais stimuls strādāt ir tas, ka viņš var tikties ar ģimeni un divgadīgo dēliņu.
Tomēr viņš kopā ar pārējiem strādniekiem solījis arī turpmāk godprātīgi strādāt un izpildīt pasūtījumus, jo “darba devēji vienmēr ir izturējušies cilvēcīgi un mums ir arī atbildības sajūta”.
Darba apstākļi — skarbi
Apskatot pārējos uzņēmumus, redzējām, ka darba apstākļi tiešām ir skarbi. Notiesātie strādā lielos šķūņos ar cauriem jumtiem, sienas ir vienās šķirbās. Viens no uzņēmumiem, kur līmē koksni, šķūnī uztaisījis siltumnīcas tipa iežogojumu, kurā uzstādīts apkures katls. Cietuma priekšnieks S. Čepjolkins žurnālistiem rāda, ka vienā no ķieģeļu ēkas pagrabstāvā izbūvētām telpām varētu atvērt, piemēram, šūšanas ražotni. Atklāti sakot, man te negribētos strādāt, jo telpās ir zemi griesti un vispār nav ventilācijas. Šķiet, ka atrodamies tumšā pazemē bez iespējas tikt virs zemes Tomēr cietuma priekšnieks mums atgādina, ka notiesātie vēlas strādāt kaut vai tikai viena iemesla dēļ – lai ātrāk paietu laiks.
