* * * Sniegs sasnidzis Vai dziļas bēdas? Uz zemes viss Tik rāms un kluss. Pat vējš nav atstājis Še pēdas. Vēl zeme maigi, Rāmi dus. Bet atskries vējš Un uzmodinās, Smalks pēdu raksts Drīz visu klās. Un šķitīs – Tas nav velti radies, Te uzrakstīts ir Vesels stāsts! Kurš gājis? Kurp? Pie kā? Un kāpēc? Vai bijis viens Vai vēl kāds līdz? Tiklīdz spers Pirmo soli laukā, Viss sniegā paliks Uzrakstīts. Bet pagaidām Viss rāms un mierīgs. Vēl cilvēki Un daba dus. Sniegs sasnidzis!… Nē, tās nav bēdas. Klāj zemi Ziemas rīts tik kluss. * * * Būs labi! – mēs mierinām sevi, Bet sirds – vai tā vārdiem tic? Mēs mierinām sevi, kaut zinām, Ka vajadzīgs ir kaut kas cits. Ticība pazudusi, Cerība lēni gaist. Mēs mierinām sevi, bet gribas, Lai notiek kaut kas labs un skaists. Pasaule stāv uz vietas, Bet dzīve plīst driskās un grūst. Kas cits vairs atliek, kā mierināt Sevi: – Būs labi! Būs!…
