* * * Ņem manu bagātību! Man nav žēl – Nedz lapu zelta, Kastaņbērnu smieklu, Nedz dzērvju klaigu Augstu debesīs, Kas sola satikties, Kad ziedi aizdzīs sniegus. It visu, kas man pieder, Dodu Tev – Tos rasas dimantus, Kas apmaldījās zālē, Un miglas dūmaku, Un salnas seģenes, Un mākoņus, Un zvaigznes debess tālē… Kas paliks man? Neko jau nevajag! Es gūšu prieku, Ka Tev klājas labi. Man prieks, Tev bagātība – Tā mēs dzīvosim Caur mirkļiem skaistiem Un caur tiem, kas smagi. * * * Kāpēc gan nevarētu tā būt – Drūmā bezsaules dienā, Kad dvēsele lietū samirkusi Un es tik nolemti viena, Kāpēc gan nevarētu tā būt – Nāktu kāds svešinieks pretī Un uzdāvātu – vai tiešām man? – Lielu saulgriežu klēpi. Kāpēc gan nevarētu tā būt? Nē, tas par daudz, kur tos likšu? Kā es ar tādu nešļavu Cauri lietum un dubļiem tikšu? Kāpēc gan nevarētu tā būt – Sniegtu man vienu vien ziedu, Lai dvēsele, lietū samirkusi, Gūtu no tā gaišu prieku? Kāpēc gan nevarētu tā būt – No zieda šī kļūtu silti. Ak, svešiniek, kur Tu esi, kad salst Un brūk visi drošie tilti? Kāpēc gan nevarētu tā būt – Mēs paši tie svešinieki, Kas nes kādam azotē paslēptu Dzeltenu saulgriezes prieku.
