* * *Deg dienu sveces Mūža svečturos, Un katrai sava krāsa, Dzīvesziņa. Bet ja nu katra svece Cilvēks kāds? Tad kura es, kur Tu Un kura Viņa? Deg dienu sveces. Daža tikko gail, Bet cita deg Ar augstu, gaišu liesmu. No dažām svecēm Man pat mazliet bail – Tās nemierina, Bet liek nojaust briesmu. Kaut gribētu, Bet spēka nav tās dzēst. Un nevajag! Lai deg, kā tām ir nolikts. Deg dienu sveces Mūža svečturos Un izgaismo, Kas bija, ir, kas notiks. * * * Ar saulespuķi azotē, Ar lietus asaru uz vaiga Nāk pretī rudens, mierinot – Būs arī manas dienas skaistas. Būs lapu purpurs, lapu zelts, Birs smejot kastaņi un zīles, Degs ziedi tā kā ugunsgrēks, Pat mirstot nebeigdami mīlēt. Un tad nāks salnas zemi segt Ar saltu, sudrabainu sagšu. Varbūt vēl kāda zvaigzne steigs No debesīm uz zemi zagšus. Viss būs, viss notiks! Neskumstiet, Ja pelēks lietus nebeidz līņāt – Augs bekas griezdamās, ka prieks! It visam sava dzīvesziņa. Bet tad, kad kājas dubļos stigs Un koki stāvēs tukši, kaili, Ies projām rudens mierinot – Jums tagad pirmo sniegu gaidīt. Bet tas būs gluži cits jau stāsts, Ko nevar izstāstīt pirms laika. – – – – – Nāk rudens. Puķe azotē Un lietus asara uz vaiga.
