Raimonda Rozenbaha
Rīta kafija Kaut kur nemanot bubina traktora tarkšķis, kas uzdzen man šermuļus un nepatiku. Esmu viena kopā ar savu dvēseli, kura ir mūžīgi traucoša uz ko neparastu un oriģinālu. Pagatavoju savu rīta kafiju, kura vienīgā spēj mani pamodināt no traucošās mīlas nakts. Es esmu šeit ar savu oriģināli stipro kafiju, lai pamostos un pieķertos pie sava darba – rakstīšanas. Mans darbs ir rakstīšana. Par to, kas neskar citus, bet skar tikai mani šajā dzīvē. Es esmu personība, kuru lielākā daļa mani neizprot. Tas mani nesatrauc, un man ir vienalga, ko vispār domā cilvēki par mani. Es esmu es, un tu esi tu. Cik nemanāmi skrien laiks, kas vienmēr mani ir patiesi satraucis. Es iedzeru maķenīt kafiju, kura mazliet ir atdzisusi, lai pārdomātu savus dienas plānus. Es vēlos rakstīt, tas ir mans aicinājums, kas ielikts manā bohēmas sirdī. Laiks steidzas. Man ir jāizvēlas pieturas punkti par to, ko es vēlos rakstīt. Es esmu krustcelēs. Es pieceļos, lai paņemtu cigareti, un uzsmēķēju, lai padomātu par sevi un par to, ko vēlos rakstīt. Mans mērķis ir uzrakstīt grāmatu, bet vai es vēlos to darīt? Vai esmu tai gatava? Mana dvēsele ir tam gatava, bet mans prāts ir kā nenopietns vēja zirgs, kas aulekšo pa mākoņu jumi. Es atveru logu, lai ieelpotu svaigu gaisu un izdzertu atlikušo rīta kafiju un pabaudītu burvīgo otrdienas vēlo rīta dabu…
