Gunta Lukstraupe
Es ievedīšu tevi ziedu pļavā
Es dāvināt tev gribu saules rietu
Un ietērpt tevi miglas plīvuros,
Un zvaigznīti no debess tālēm atnest,
Lai viņa tavos matos rotātos.
Es ievedīšu tevi tādā pļavā,
Kur naktsvijoles reibinoši zied.
Tās tērpušās tik skaistā baltā rotā,
Un ziedu smarža kāpj līdz debesīm.
Un smaržot sāk pat gaiss zem kuplām ievām,
Kaut ziedi viņām nobiruši sen.
Es tavu roku turēšu tik cieši,
Lai šajā mirklī apstājas pat laiks.
Lai brīnās naktstauriņi ziedu pļavā,
Kā naktī var visapkārt palikt gaišs.
Tās ir no dvēselītēm, kas mums ir visapkārt,
Tās paslēpušās ziedu kausiņos,
Tās naktīs mājo kuplo ievu zaros
Un reizēm arī priežu galotnēs.
Tās vienmēr sūta savu gaismu,
Lai cilvēkbērnos ielīst prieks,
Tik jāprot notvert īsto mirkli
Un sevī sakrāt gaismu burvīgo.
Es ievedīšu tevi tādā pļavā,
Kur dvēselītes naktsvijolēs mīt.
