JA VARAT, IZKALIET
Ja varat, izkaliet pieminekli No ziedu kalniem, no mākoņiem. Tajā iekaliet sapņu zirnekli – Bēdu brāli no senseniem laikiem. Ja varat, izkaliet pieminekli No jūras viļņiem visaugstākiem, Zelta zivtiņu tajā iekaliet Teiksmu nostāstiem nākamiem. Ja varat, izkaliet pieminekli, Tajā iekaliet manas sāpes, prieku, sūrmi, Apsieniet to stiprām vītola saknēm, Pamatā iekaliet manas dzīves likteņa stūri. Ja varat, izkaliet pieminekli No pīpeņu, pureņu un pērkoņu ziediem, Lai nav jāiet caur elles pekli Kā toreiz, kad piedzimu bez tēva krekla… Pie manis pienāciet klusiem soļiem, Dvēseli izdziediet. Ja varat, izkaliet pieminekli No manas māsas Staburadzes asarām, Iestādiet visskaistākās egles Un ozolu birzi, lai šalko vasarās. Ja varat, izkaliet pieminekli Maniem gadiem, kuri negrib rimties, Liek sirdij kvēlot nemierā, spītā, Miegu dzen projām agros rītos, Bieži pats brīnos… Nē, nē, vēl nav pienācis mans laiks Teikt atvadas šai dzīvei.
