Elīna Kubuliņa-Vilne
Visiem viena saule Dzīve ir skarba,Bet arī rozesBez ērkšķiem Nav īstas,Tikai no ērkšķiemTik daudzi bīstas.Ejot caur Dārzu ērkšķaino,Norūdies, saprotiPasauli savādo.Tad arī labāk spējSaskatīt skaisto,Ko krāšņie ziediMums sniedz.Mazliet pasapņotNevienam nav liegts.Pirms nosodi tu kādu –Paņem viņa Dzīvi izdzīvo,Saproti, caur koIr bijis jāiziet,Mēģini bez savaMēra izmērīt.Ir īsta mākslaMīlēt cilvēkus –Tīri, patiesi, no sirds,Kāda starpība, Kurš gudrāks, Skaistāks, bagātāks,Ja pāri visiem vienaSaule mirdz!
Atis Silaroze
Latvija Kā ozols zaļojošs tavs mūžs Pār zelta druvām spītā ceļas, Tas ļaunais laiks, tas bij kā murgs, Lai projām iet un neatgriežas. Un šaubas tās lai dziesmās min, Kur bij reiz naids, lai latvju spīts Nu droši mūsu krūtīs līst, Lai katrs vienotībā īsts. Plūst Daugava, tās dzīlēs zelts Un teiksmas svētas, cīņu biedri… Bet abos krastos dzīvi celt Iet latvju tauta darba sviedros. Uz kalna kori augstāko Vai ziedu gravu dodos kājām. Sirds vienmēr liek tā pārstaigāt, Kad atgriežos uz tēva mājām. Tad atkal piedzimstu no jauna Un lieku galvu tavā klēpī, Lai tavas rokas glāsta to, No sāpēm, šaubām sirdi vētī. Ja kaut kas dārgs mums tomēr ir – Tā Tēvzeme, ko mīlam mēs. Lai viņai pieder mana sirds, Lai mūžos tautu laimē mirdz. Lai mūsu jaunie ceļi ved – Uz sen ilgotiem sapņu kalniem. Lai Latvija ik sirdī deg!
