Anita Anitīna* * * Pat ne skrandas, Vien reti ielāpi No ziemas sniegbaltā tērpa Šur tur šad tad Šā tā vīd, Bet arī tie, Tiklīdz pieskarsies saule, Nemanot pazudīs. Varbūt jau rīt?
Pār plecu atskatos – Vai vispār bija? Elpu atceros, Mirdzoši sniegbalto tērpu Nē, Un sarmas mežģīnes, Lāsteku pīķus, Pārslu mušiņas, Bites un kamenes…
Bet viss, kas notiek, Notiek uz labu – Drīz sniegpulksteņi Un vizbuļi plauks. Vēl zeme pelēka, Bet jau mājup No tālām zemēm Gājputni trauc.
