* * *
Mans ilūzijas mirklis maigais,
Viss dzīves ļaunums tagad nost,
Kā zeme patiesā un kailā
Guļ zvaigžņu baltos palagos,
Un tu, kas redzi sapnī mani, –
Lai es tev tāda parādos,
Un, lai man pāri nenodari,
Tu vispār nedari neko,
Es esmu pasaule pie tevis
Kā garāmgājējs pazūdošs,
Lai nebūtu man tukšu devis,
Jel vispār nedodot man neko,
Kas došana, kas paņemšana,
Vai ņemt nav atņemt? Kas ir dot?
Tu dodot nesamīdi mani
Kā zemi zvaigžņu palagos…
Vai tā nav īstā satikšanās,
Kam pietiek sevis un ir viss?
Tu tikai sapnī redzi mani,
Ko dzīvē daudzkārt redzējis…
* * *
Kad dzīvība aizveda mani
Pie pašas robežas,
Tur gulēja nodurti gani,
Un puķu princeses mazas
Žēli dziedāja visur,
Un bailes sagrāba sirdi,
Un bailes kā apdullums,
Un bailes kā izvirdums,
Un pielika spoguli kāds
Pie mana pārvērstā vaiga,
Un pēkšņi sagrāba sāpes
Par nupat pārciestām bailēm,
Un sacēlās aizsargāt
Sirds sevi no sava kauna,
Es, pārplēšot robežas,
Atradu robežas jaunas.
