Pateiksimies par šo laiku
Dienas tikai projām steidzas,
Kur tās sākas, kur tās beidzas?
Vai tās vienādas tev šķiet?
Kur tie jaukie mirkļi beidzas?
Pakavējaties mazliet…
Bet tad domas pāršalc vētra:
Vai tie mums par brīvu nāk?
Par ko būtu jāpateicas?
Kāpēc dzīvot savādāk?
Dievs mums katru dienu devis,
Lai par to mēs priecātos,
Savā dzīvē rastu vietu
Un uz savu mērķi ietu.
Nevajag ar sirdi cietu
Visu drūmi uzlūkot.
Ņem par piemēru, kā asniņš
Koka ēnā dzīvot prot,
Kā tas pārtop krāšņā ziedā,
Katru saules staru ķerot,
Katru lietus lāsi dzerot.
Vai tas dusmojas uz koku,
Kura ēnā izaudzis?
Nē, tas pateicas par laimi
Šeit šo dzīvi nodzīvot.
Arī mums ir jāiemācās
Katram savu dzīvi pieņemt,
Lai tā būtu koka ēna,
Rožu dārzs vai upe lēna.
Ne par velti tā mums dota –
Ērkšķu ceļā iemantota.
Ieklausīsimies reiz sevī,
Savā sirdī kaut mazliet,
Kur tik spoži izgaismota
Lielā Patiesība mīt.
Katra diena aizgājusī
Kādu mācību mums nes,
Pateiksimies par šo laiku –
Tas stipras dara dvēseles.
