Anita Anitīna***Svešs karavīrs,Kuram bija gan vārds, gan uzvārds,Krita vienā no daudzajiem kariem.Uz mūžiem palika šeit,Kur brālis to apglabājaKāda necila ceļa malāPie lauku mājām,Bet pašam bij’ tālāk steigt.Palika kaps.Uz tā krusts ar uzrakstu svešu – “Te brālis mans. Vārds un uzvārds”,Pēc viņa lai paliek kaut kas.Vējš neaizpūta, bet laiks –Tas izdzēsa visas pēdas.Vien ilgi vēl ziedēja puķesTajā vietā visskaistākās.Ir paaudzes aizgājušas.To vietā nākušas citas,Kas nezin nekoNo stāsta par brāļiem šiem,Bet karavīrs svešaisCeļa malā pie lauku mājāmKā velis stāv sardzēUn gaida brāli arvien.Ausma KurpnieceDzimtene un dabaDzimteni par māti saucam,tā viena vienīga ir mums -kā māte mīļa, dārga.Par viņu daudzi nāves pļauti,ar vārdu šo uz lūpām acis aizvēruši.Dzimtene – tā piedzimšanas vieta,kur senčiem dzimtas šūpulis ir kārtsun izauklētas mūsu saknes.Te saviem bērniem ligzdu vijam,te pavardā tiek degta guns,kam visu dzimtu mīlot segt.Kā svētumu šo vārdu nesam,jo viņas bērni vienmēr esam.
