Ja polis būs iekārtojies rūpnīcā par brigadieri, viņš darbā pieņems tikai tautiešus.
Ja polis būs iekārtojies rūpnīcā par brigadieri, viņš darbā pieņems tikai tautiešus. Uz to, ka līdzīgi rīkosies arī latvietis, nevajadzētu paļauties…
Smilteniete Aija (vārds mainīts), atgriezusies no Anglijas, mēroja ceļu uz redakciju, lai izstāstītu savus piedzīvojumus. Viņa vēlas, lai līdzīgi pārdzīvojumi nav jāpiedzīvo citiem, kuri nolēmuši doties peļņā.
Iespēja nopelnīt un darbs Anglijā
Aija kādā laikrakstā izlasījusi vilinošu sludinājumu, kurā solīta iespēja nopelnīt un darbs Anglijā. “Piezvanīju. Atbildēja kāds cēsnieks un ļoti skaisti pastāstīja, ka būs iespēja strādāt ziedu fabrikā. Maksās 5,20 mārciņas stundā. Angļiem tas ir mazs atalgojums, tāpēc vietējie šo darbu neizvēlas,” stāsta Aija. Divas nedēļas darbs solīts ziedu fabrikā, pēc tam nedēļas pārtraukums, un pēc tam fabrikā sākšoties darbs ķiršu šķirošanas līnijā. Sākumā apgalvots, ka ķiršus varēs šķirot jau ar 1. aprīli, bet vēlāk zinātāji apgalvojuši, ka šis darbs varētu sākties, ātrākais, 15. aprīlī.
“Rīt” vilcies no dienas uz dienu
Peļņā braucējus aizdomīgus darījis jau tas, ka solītā izmitināšanas vieta nav bijusi Londonas priekšpilsēta, kā apgalvots Latvijā. Potenciālie strādnieki aizvesti vēl aptuveni 40 kilometru aiz Bostonas, dziļos laukos. Kopā ar smiltenieti tur ieradušies daudzi latvieši, aptuveni 50 cilvēku. Lielākoties viņus bija savervējušas Rīgas firmas, kurām par pakalpojumiem bijis jāmaksā krietni vairāk nekā par cēsnieka piedāvājumu. Aija un vēl divi cilvēki no Cēsīm katrs Latvijā šķīrušies no 50 latiem. Piektdienas vakarā bijusi jādod atbilde, un otrdien jau sekojis lidojums uz Angliju. “Aizbraucām otrdienas vakarā, un mums solīja, ka pēc divām vai trīs dienām varēsim sākt strādāt, jo kuģis no Holandes vēl neesot ieradies,” atceras smilteniete. Kad samaksāts par dzīvošanu, saņemts solījums, ka rīt būs darbs. Šis “rīt” vilcies no dienas uz dienu.
Sāka terorizēt, lai atdod pases
Sarunās atklājies, ka angļi 26. martā svin Mātes dienu, tāpēc nepieciešami strādnieki ziedu saiņošanai. Tas nozīmējis, ka darbs būs labi ja vienu nedēļu, nevis divas, kā solīja vervētājs no Latvijas. Līdz ķiršu sezonai arī vēl bija jāgaida nedēļas trīs. “Sākām ausīties. Puķu būšot maz, un uz ķiršiem arī no visiem strādniekiem ņemšot tikai pusi,” komentē Aija.
Izrādījies, ka latvietis, kurš sagaidīja strādniekus Anglijā, darbu piedāvā divām vai trīs dienām, lai būtu nauda, ar ko samaksāt par dzīvošanu, un lai atbraukušie varētu izvilkt dzīvību. Pašam sameklēt laukos darbu nav iespējams, īpaši, ja neprot angļu valodu. Pilsēta tālu, ar autobusu nekur aizbraukt nevar, jo vervētājs cilvēkus izmitinājis pie sevis. “Sēdējām, skatījāmies cits uz citu un gaidījām. Kad mūs sāka terorizēt, lai atdodam pases, jo rūpnīcā jānokārto dokumenti, kļuvām vēl domīgāki,” saka Aija. Anglijas latvietis atteicies no krāsainām pases kopijām un paģērējis oriģinālu.
Vīrietis izpārdevis visu iedzīvi
Tad Cēsīs savervētā kompānija nolēmusi meklēt palīdzību. Vienam līdzi bijis telefons, otram — karte, tāpēc izdevies piezvanīt paziņām, kuri jau strādā Anglijā. Ar grūtībām un kartes palīdzību noskaidrojuši, kur atrodas, un ceturtdienas naktī paziņas atbraukuši pakaļ. Viens cēsinieks palicis pie saviem paziņām, jo pirms došanās uz Angliju viņš izpārdevis visu iedzīvi, tāpēc nekas cits neesot atlicis, kā meklēt darbu citur. Arī otra cēsniece devusies pie radiem, kuri jau ilgāku laiku dzīvo Anglijā, bet smilteniete aizvesta līdz lidostai.
Nav noslēpums, ka angļi iecienījuši atpūtu Latvijā, tāpēc biļeti lidojumam mājup varējis dabūt tikai uz svētdienas rīta reisu. Tā Aija visu laiku nosēdējusi lidostā.
Tāpat muļļāties var arī Latvijā
“Ja nebūtu telefona un vīrs nepārskaitītu naudu atpakaļceļam, būtu jāpaliek Anglijā un jāvergo. Redzēju tur latviešu bomžus. Viņi finansiāli ir piesaistīti tam latvietim, kas atrod divu vai trīs dienu darbu. Dzīvību izvilkt var, bet prom no turienes viņi netiek un kļūst par bomžiem,” vērtē Aija. Vispirms tiek sasolīta debesmanna, tad nodrošināts, lai ir nedaudz darba, izrēķināts, lai vienmēr nedaudz paliek parādā darba atradējam. “Tie, kas tur ir iestrēguši, turpina muļļāties, bet tāpat var arī šeit — Latvijā,” uzskata Aija. Viņa ir pārliecināta, ka otrreiz peļņas meklējumos uz ārzemēm nedosies, un tiem, kuri to nolēmuši darīt, iesaka būt ļoti uzmanīgiem.
Valodas prasme ir ļoti būtiska, lai gan sludinājumos tiek apgalvots pretējais. “Latviešiem ne vienmēr var uzticēties,” rūgtu atziņu guvusi smilteniete. Dodoties uz svešu valsti, ir svarīgi paņemt līdzi karti, lai kaut nedaudz varētu orientēties un noteikt savu atrašanās vietu. Miestiņš, uz kuru aizveda Aiju, vispār kartē nebija parādīts, bet, par laimi, cēsnieku paziņām ar kartes palīdzību izdevās atrast apmuļķotos latviešus. Un pats būtiskākais — vienmēr nodrošiniet atpakaļceļu, ja nu kas atgadās.
