“Ja piedāvātu otrreiz braukt uz nometni, noteikti neatteiktos,” atklāj 14 gadus vecais valcēnietis Jānis Klots. Puisis bija viens no sešiem latviešu pusaudžiem, kurš augusta beigās piedalījās starptautiskajā nometnē Igaunijas – Krievijas pierobežas pilsētā Narva-Jēsū.
Jau trešo vasaru pēc kārtas Igaunijas Austrumu prefektūras policijas darbinieks Pēteris Pau ar fonda “Eiropa jaunatnei” finansiālu atbalstu rīko nometni Igaunijas, Lietuvas, Latvijas un Polijas jauniešiem.Stingri uzvedības noteikumi No bijušā Valkas rajona teritorijas nometnē piedalījās J. Klots, Rūdolfs Ķīberis un Vitnija Mērija Kjubarsepa, kā arī divi jaunieši no Alūksnes, viens – no Valmieras. Latvijas pārstāvju grupu nometnē “pieskatīja” Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Valkas iecirkņa inspektores Ilze Ivane un Aija Rulle. Igaunijā gūtie iespaidi ir tik spilgti un neaizmirstami, tāpēc ar tiem labprāt dalās I. Ivane un A. Rulle, kā arī Valkas pamatskolas 7. klases skolnieks J. Klots. Viņi stāsta, ka, aizbraucot uz norādīto vietu netālu no Narvas, visiem bijis liels pārsteigums, ka nedēļu būs jādzīvo igauņu robežsargu mācību bāzes teritorijā. Sākotnēji ēkas izskatījušās pamestas, ar izsistiem logiem, bet, iebraucot teritorijā, atklājās, ka sadzīves apstākļi nemaz nebūs tik dramatiski. Jānis atzīst, ka iekšējās kārtības noteikumi bijuši stingri – teritorija bija slēgta un vārti vērās tikai elektroniski, sargam nospiežot īpašu pogu. Pašiem nometnes dalībniekiem bija jāuzkopj savas istabas, arī tualete un teritorija, jādežurē virtuvē. Stingri bija aizliegts smēķēt. Nedēļas laikā nometnieki “brīvībā” tika tikai trīs reizes. Toties viņi pabija pie Narvas līča Baltijas jūrā un apskatīja Narvas un Rakveres pilsētas.Nacionālās virtuves dienasKā vienu no spilgtākajiem notikumiem nometnieki atceras nacionālās virtuves dienu. Latvieši gatavojuši pirmie. Vārot lielo katlu ar pelēko zirņu zupu, satraukušies, vai visiem pietiks. Pietika pat igauņu robežsargiem, kuri virumu ēduši slavēdami. Latvieši pārējos cienājuši arī ar pašu gatavotu piparmētru tēju, upeņu ievārījumu un šīs vasaras medu. Pārējiem iemācījuši gatavot latviešu puzurus.Savukārt poļi vārījuši savu tracionālo zupu – žureku. Ilze skaidro, ka tā ir līdzīga dārzeņu zupai ar gaļu, tikai vēl bija pievienots kaut kas līdzīgs latviešu ierastajiem kupātiem. Lietuvieši cienājuši ar slavenajiem cepelīniem – vārītām kartupeļu klimpām, pildītām ar gaļu. Savukārt kaimiņi igauņi cepuši vārītus kartupeļus, gatavojuši skābu kāpostu sautējumu ar grūbām un asinsdesu, kā arī devuši garšot kama miltus ar kefīru. Atceroties piedzīvoto, Jānis atklāj, ka katru dienu bija jāpiedalās kādā interesantā spēlē, piemēram, uzticības spēlē. Visiem dalībniekiem aizsēja acis un, lai izietu noteikto maršrutu, bija jāuzticas spēles vadītājam. Nometnieki bija sadalījušies grupās, tāpēc lieti noderēja krievu un angļu valodas zināšanas. Ilze iesaka jauniešiem apgūt valodas skolā, jo mūsdienās pierādās, ka bez valodas zināšanām dzīve nav tik interesanta. Tam piekrīt Jānis, stāstot, ka viņš mēģinājis izlīdzēties ar krievu valodu.
