Turpinoties sadarbībai starp Valkas un Veru muzeju, novadpētniecības muzejā Valkā atklāta fotogrāfiju izstāde par pirmo Everestā uzkāpušo igauni Alvaru Siku.
Turpinoties sadarbībai starp Valkas un Veru muzeju, novadpētniecības muzejā Valkā atklāta fotogrāfiju izstāde par pirmo Everestā uzkāpušo igauni Alvaru Siku.
“Mēs lepojamies, ka tieši Veru iedzīvotājs ir pirmais igaunis, kurš uzkāpa “pasaules jumtā”. Tas notika 2003. gada 22. maijā. Ekspozīcija patiesībā ir gatavota skolēniem, lai viņi labāk iepazītu šo pasauli. Kad satikām A. Siku, tad izrādījās, ka viņš ir ļoti kautrīgs, turklāt izsaka tik neparastas un dziļas domas. Šajā izstādē centāmies ar alpīnista domām un dzīvi iepazīstināt visus interesentus,” stāsta Veru muzeja izstāžu kuratore Tija Hauga un Krievu muzeja vadītāja Maimu Telke. Ekspedīcijas dalībnieki beidza fotografēt apmēram 7050 metru augstumā. Pēdējo uzņēmumu veica vienīgais dalībnieks no Lietuvas Sauļus Viļus.
Lai aptvertu, cik laba dzīve ir Igaunijā
Finansiālu apsvērumu dēļ igauņu ekspedīcija izvēlējās ne to vieglāko ceļu uz virsotni. No visas grupas virsotni sasniedza tikai A. Siks un S. Viļus. Pārējiem nepietika spēka un pieredzes.
“Kāpu kalnos, lai aptvertu, cik laba dzīve ir Igaunijā. Es vados pēc sakāmvārda: “Kas nepazīst ūdens garšu, tas nekad nav sajutis slāpes.” Virsotņu iekarošana noteikti ir veids, kā izlauzties no ikdienas. Ekstrēmas situācijas ikvienam ir nepieciešamas,” fotogrāfiju anotācijās pauž alpīnists. Sportists atzīst, ka alpīnisms viņam veidojis veselīgu domāšanu. Apskatot pasauli, paplašinās redzesloks un domāšana balstās uz pavisam jauniem pamatiem. A. Siks ir piedzīvojis gan ļoti skumjus, gan priecīgus mirkļus. Tas viņam palīdz izvērtēt ikdienas dzīvi. Alpīnists strādā Tallinā par bārmeni uz kuģa “Varme”. Apkārtējie uzskata, ka viņš ir ļoti komunikabls, labprāt parunā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, turklāt ļoti mīl savu darbu.
Alvars Siks — Igaunijas Gada cilvēks
Padomju laikā Baltijas valstu alpīnisti itin bieži kopā kāpa kalnos. Pēc padsmit gadu pārtraukuma šī tradīcija pamazām atjaunojas. “Nepāliešu lamu pārsteidz svešinieku tieksme par jebkuru cenu uzkāpt pasaules augstākajā kalnā. Kāpēc tik daudz nopūlēties, esot laicīgajā ķermenī? Vai nebūtu vienkāršāk turp uzkāpt garam?” šādu prātulu savulaik ir izteicis austrumu pazinējs un gleznotājs Nikolajs Rērihs. To ir pierakstījis arī A. Siks. 2003. gadā laikraksta “Postimees” aptaujā viņš ir atzīts par Igaunijas Gada cilvēku. Alvaram ir piešķirts arī Trešās šķiras Sarkanā Krusta ordenis. Viņš ir Goda persona un Gada ceļotāja titula īpašnieks. 2004. gadā viņš saņēma Veru Nopelnu zīmi. Par izcilo alpīnistu ir uzrakstīta un izdota grāmata “Alvars Siks. Ceļš uz virsotni. Trīs dialogi.”. “Es visiem gribētu vēlēt vienu: vienalga, lai kur jūs atrastos vai ar ko nodarbotos, no visa ņemiet tikai to labāko daļu. Sliktāko atstājiet tiem, kas vēlas čīkstēt. Pat jebkurā sliktā lietā ir vismaz kripatiņa labā,” pārliecināts A. Siks.
Tikai divi no astoņiem sasniedza mērķi
Interesanti, ka A. Sikam kalnos kāpšanas pieredze nebūt nav liela. Pirmo reizi Elbrusā viņš uzkāpa 1998. gadā. Daudzi netic, ka Alvaram izdevās uzkāpt Everestā ar tik nelielu alpīnista stāžu.
Tibetieši un šerpas pasaules augstāko kalnu sauc par Džomolungmu. Kalna augstums ir 8848 metri virs jūras līmeņa. To izmērīja 1954. gadā. Pirmais mēģinājums iekarot kalna virsotni notika 1921. gadā, bet alpīnists spēja uzkāpt tikai līdz 7000 metru augstumam.
Igauņu alpīnistu grupa izlēma uzkāpt pasaules augstākajā virsotnē 2003. gadā par godu Igaunijas Republikas pasludināšanas 85. gadadienai. Lai gūtu priekšstatu par sagaidāmajām Everesta iekarošanas grūtībām, vispirms ekspedīcija uzkāpa bāzes nometnē Nepālā, kur sākas visi kalna dienvidu puses maršruti. Otrais sagatavošanās etaps notika 2001. gada jūlijā, kad alpīnisti sasniedza 8000 metru robežu. Veicot šo tehniski sarežģīto trasi, alpīnisti secināja, ka pieredzes ir gana, lai sasniegtu kāroto virsotni. Tika izvēlēts maršruts kalna ziemeļu pusē, jo kāpšanas atļauja maksā trīs reizes lētāk, nekā šo ceļu veicot no Tibetas. Pavisam grupā bija astoņi alpīnisti, bet tikai divi tika līdz mērķim.
