Bijušais valcēnietis, Latvijas eksčempions šahā Arturs Neikšāns Valku pameta pirms septiņiem gadiem. Apstākļi tā iegrozījās, ka viņš dzīvo Jelgavā, bet studē Rīgā.
Bijušais valcēnietis, Latvijas eksčempions šahā Arturs Neikšāns Valku pameta pirms septiņiem gadiem. Apstākļi tā iegrozījās, ka viņš dzīvo Jelgavā, bet studē Rīgā.
Nupat Arturs piedalījās Pīrsa Bola piemiņas šaha turnīrā Valkā. “Pievakarē bija nedaudz brīva laika. Paciemojos pie tēva un izstaigāju savas bērnības pilsētu. Patiešām jocīga, gandrīz nereāla sajūta. Ilgi neesmu te bijis, tāpēc katrs stūrītis uzjundī kādas atmiņas,” stāsta Arturs. Viņš jau sen grasījies atbraukt, bet allaž radušies kādi nepārvarami šķēršļi. Uzzinājis par gaidāmo šaha turnīru Valkā, sportists visus darbus saplānoja tā, ka radās iespēja atbraukt uz vairāk nekā veselu diennakti, tiesa, nobastojot dažas lekcijas Universitātē. Arturs studē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un sabiedriskās attiecības maģistrantūrā biznesa augstskolā “Turība”.
Spēļu praksi gūst arī redakcijā
Šahu A. Neikšāns sāka spēlēt 1992. gada 29. oktobrī. “To tik precīzi atceros tāpēc, ka pirmajā nodarbību dienā pie trenera Vsevoloda Dudzinska dabūju diplomu par labiem sasniegumiem turnīrā “Pirmais sniegs”, turklāt diplomā bija gramatiska kļūda,” smej šahists, kurš toreiz spēlēja skolēnu namā. Esot daudzas versijas, kurš pirmais Arturu aizveda pie trenera spēlēt šahu. Cik nu viņš atceras pats, tas bija kāds klases biedrs 3. klasē, kurš pats nedaudz spēlēja šahu. Tā viss sākās.
Artura mamma Veneranda tolaik redakcijā strādāja par korektori. Arturs nāca uz redakciju gandrīz katru dienu un ar žurnālistiem Ati Videmani, Ventu Armandu Kraukli un šo rindu autoru uzsāka spēlēt ātro šahu (katram apdomas — laiks piecas minūtes). Tolaik bija cits darba temps un allaž varēja atrast kādu brīdi šaha partijai. Kad Arturs mācījās, šķiet, 6. vai 7. klasē, ar viņu neviens žurnālists vairs nevēlējās spēlēt, jo spēki bija pārāk nevienlīdzīgi. Arturs uzvarēja pat ar “foru” (noņemot sev kādu šaha figūru). Viņš apbrīnojami ātri bija apguvis šaha pamatteoriju un dažādas atklātnes. “Man ļoti vajadzēja praksi, un tie simti partiju, ko izspēlējām redakcijā, tolaik palīdzēja sportiskajā izaugsmē,” smaida šahists. Pirms pārcelšanās uz Jelgavu Arturs jau bija divkārtējs Latvijas čempions savā vecuma grupā (līdz 14 gadu vecumam). 1995. gadā viņš spēlēja pasaules čempionātā ātrspēlē Disnejlendā Parīzē un izcīnīja sesto vietu. 1998. gada martā, kad bija jādodas uz Jelgavu, Valkas šaha čempionāts bija tikko iesācies un treneris visiem spēkiem centās Arturu pierunāt nospēlēt visas paredzētās partijas. Čempionāts ilga vairākus mēnešus, bet Arturs, būdams slims, ar ievērojami paaugstinātu temperatūru, savas partijas izspēlēja 12 dienās un kļuva par čempionu. Viņš joprojām par šo panākumu neesot dabūjis nedz diplomu, nedz medaļu, jo neieradās uz apbalvošanu. “Mēs vēl noskaidrosim, kur ir mana medaļa,” smej Arturs, jo viņam rīvējot kantes, ka Latvijas čempiona medaļa pie sienas karājas, bet nekādas zīmes par uzvaru Valkas čempionātā neesot.
Pēc aiziešanas no Valkas spēlē bez trenera
Pēc aiziešanas no Valkas Arturs Rīgā daudz spēlēja nedēļas nogales turnīros, kurus nesmādēja daudzi meistarkandidāti un spēcīgi amatieri. Tas ļāva ļoti strauji pilnveidot spēļu praksi. Tajā pašā gadā (1998.) viņš jau spēlēja Latvijas čempionāta finālā un ieguva 50 procentus punktu. Šaha korifeji 15 gadu veco puisi pamanīja. Nākamajā gadā viņš kļuva par Latvijas čempionu. Progress acīm redzams.
Pēc V. Dudzinska jauno šahistu trenēja Jevgēņijs Ivanauskis, kurš no Valkas pārcēlās uz dzīvi Rīgā 1997. gada nogalē. Neilgu laiku (apmēram gadu) Valkā Arturs trenējās arī pie Māra Koopa. Pēc aiziešanas no Valkas A. Neikšānam trenera nav bijis, ja neskaita apmēram 10 nodarbības pie šaha lielmeistara Jāņa Klovāna, ar kuru kopā analizētas šaha partijas. Arturs līdz 2000. gadam strauji progresēja, praktiski spēlējot.
A. Neikšāns atzīst, ka šahs ir naudas pelnīšanas veids, bet tad jābūt profesionālim. “Tas nozīmē, ka viss laiks jāpavada, braukājot pa turnīriem Eiropā, arī ASV, Āzijā un Austrālijā. Esmu daudz redzējis, ko profesionālais šahs izdara ar cilvēkiem. Viņi kļūst ērcīgi, allaž neapmierināti un īgņas, kuriem patiesībā šahs ir apnicis, bet jāpiespiež sevi spēlēt. Es negribu neko tādu piedzīvot, drebēt turnīros par katru puspunktu,” atzīst Arturs. Viņš labprātāk samierinās ar laba amatiera, nevis ar slikta profesionāļa statusu.
A. Neikšāns nākotnē vēlas izcīnīt starptautiskā lielmeistara nosaukumu. Viņš ir apspēlējis daudzus lielmeistarus, bet, lai par tādu kļūtu, jāspēlē spēcīgos turnīros. Latvijā tādi nenotiek. 2001. gadā Arturam pavisam nedaudz pietrūka līdz pirmajai lielmeistara normai, bet ir vajadzīgas četras šādas normas. Pēdējos gados viņš reti spēlē lielos turnīros, bet, kad būs pabeigtas augstskolas, tad šaham atliks vairāk laika. Arturs nešaubās, ka starptautiskā lielmeistara kvalifikāciju — augstāko pasaulē — viņš noteikti iegūs.
Šaham ar matemātiku nav nekā kopēja
Jautāts, kas nepieciešams, lai kļūtu par labu šahistu, Arturs pirmo nosauc intuīciju. “Jo lielāka ir zināšanu bāze un praktiskā spēļu pieredze, jo labāka kļūst intuīcija. Ātrspēlē intuīcija īpaši nepieciešama. Labam šahistam teicami jāpārvalda ātrspēle,” pārliecināts A. Neikšāns. Vēl šahistam noteikti nepieciešams gribasspēks. Uzvar tie, kuri vienmēr cīnās līdz galam. Turklāt jāiegulda milzīgs ikdienas darbs atklātņu studijās. Labam šahistam jāpiedalās daudzos turnīros, jo bez regulāras prakses pie panākumiem netikt. Liela priekšrocība ir laba atmiņa. “Nezin kādēļ izveidojies stereotips, ka šahisti ir labi matemātiķi. Tas ir pilnīgi un galīgi garām. Matemātika ir absolūti atšķirīga darbības joma, un ar šahu tai nav nekā kopīga. Atceros, ka gan Valkā, gan Jelgavā, tiklīdz kaut ko neizdarīju matemātikā, skolotājas bija nesaprašanā, kā šahists var nezināt matemātiku. Es allaž atrunājos, ka šaham ar matemātiku nav pat nekādu saskares punktu,” stāsta Arturs. Viņam lielākās problēmas skolā radās pēc atbraukšanas no turnīriem, kas dažkārt ilga pat pusotru nedēļu. Mācības, protams, tika iekavētas. Ar skolotājiem nācās kaulēties, lai rastu kaut cik pieņemamus kompromisus.
Jaunie šahisti apsteidz vecos bukus
Pēc tam, kad Arturs kļuva par Latvijas čempionu, viņam piešķīra meistara titulu un automātiski iekļāva Latvijas izlasē. A. Neikšāns īsti nezina, vai viņš ir jaunākais Latvijas čempions. Iespējams, ka Mihails Tāls bija pāris mēnešu jaunāks. Jaunais Latvijas čempions tajā pašā gadā aizbrauca uz Eiropas komandu čempionātu Gruzijā. “Atceros, ka tie Latvijas lielmeistari, kurus nepaņēma līdzi, ļoti negatīvi izteicās par Latvijas komandas sastāvu. Vecie buki prasīja nesamērīgi lielus honorārus. Mēs aizbraucām bez neviena rezervista. Parasti komandā ir četri dalībnieki un viens rezervists. Bez viņa cīņām ir grūti sagatavoties. Lielmeistars Edvīns Ķeņģis un vēl daži publiski izsacījās, ka tādam puišelim kā es tur vispār nav ko darīt, jo “viņu apspēlēs kā pelavu maisu”. Turnīrs beidzās ar to, ka Latvijas izlase guva pēdējo gadu labāko panākumu Eiropā — 17. vietu. Iepriekšējā gadā, kad spēlēja visi lielmeistari ar rezervistiem, Latvija bija 18. vietā. Es nospēlēju labi, jo ieguvu gandrīz 50 procentus punktu. Ar pāris lielmeistariem nospēlēju neizšķirti un uzvarēju dažus starptautiskos meistarus,” apmierināts jaunais šahists. 2000. gadā Arturs atkal spēlēja Latvijas čempionātā, bet, kā pats atzīst, neveiksmīgi, jo zaudēja trijās partijās, no kurām teorētiski nevajadzēja zaudēt nevienā. Iznākumā tikai piektā vieta valstī, tomēr viņu uzaicināja uz pasaules šaha olimpiādi kā jaunu un perspektīvu šahistu. Lielmeistari atkal pieprasīja lielus honorārus, kādus trūcīgā Latvijas Šaha federācija nevarēja maksāt. Arturs uzskata, ka secensībās, kurās jāaizstāv Latvijas gods, honorārus prasīt vispār nedrīkst, jo ir pietiekami daudz komercturnīru, kuros var nopelnīt. Vairāk nekā 100 valstu konkurencē Latvija izcīnīja 34. vietu. Vecie buki atkal bija neapmierināti, bet, kad 2002. gadā aizbrauca it kā spēcīgākais sastāvs, komanda palika 42. vietā. Visas runas par veiksmēm un neveiksmēm beidzās. Pasaules reitinga tabulā Latvija pašlaik ir 34. vietā.
2001. gadā Arturs izcīnīja pēdējo, ceturto nepieciešamo normu starptautiskā meistara nosaukuma iegūšanai. “Šajā gadā Latvijas čempionāta pēdējā kārtā ar sacensību līderi man gadījās nepatīkama dilemma — ar neizšķirtu rezultātu es būtu dabūjis pēdējo vajadzīgo starptautiskā meistara normu, bet uzvaras gadījumā kļūtu par Latvijas čempionu. Tolaik man nozīmīgāks bija starptautiskā meistara nosaukums. Pēc papildu rādītājiem paliku trešais. No šodienas skatpunkta raugoties, izdarīju kļūdu un nekļuvu par Latvijas čempionu otro reizi. Latvijas čempionātā spēlē spēcīgi šahisti, un bez veiksmes tajā uzvarēt nevar,” uzskata A. Neikšāns.
Aicina uz daudziem turnīriem
Jautāts, kādā vecumā šahisti sasniedz vislabākos rezultātus, Arturs atbild, ka tas ir ļoti individuāli. Parasti progress notiek līdz 40 gadu vecumam. Šobrīd pasaulē ir jaunieši, kuri īpaši gatavojas kļūt par profesionāliem šahistiem. Jaunākais lielmeistars pasaulē ir 12 gadu vecs. Arturs šaubās, vai šis cilvēks ir baudījis bērnību. Visstraujākais progress parasti notiek 15 – 18 gadu vecumā. Protams, kā visur, arī šahā ir izņēmumi abos vecuma virzienos. Piemēram, viens no stiprākajiem Latvijas šahistiem E. Ķeņģis iesāka spēlēt ļoti vēlu.
Arturam šogad augusts bija noslogots mēnesis. Viņam ir ļoti labas attiecības ar Somijas Šaha federācijas prezidentu, tāpēc jauno šahistu aicina uz komercturnīriem. Vēl viņš labi nospēlēja “Liepājas rokādē” un “Riga Open” turnīrā.
Uz tradicionālo jautājumu, kāda izskatās Valka tāda cilvēka acīm, kurš te nav bijis vairākus gadus, Arturs atzīst, ka pilsēta ir ļoti mainījusies. Ieraugot jauno sporta halli, viņš atcerējās, kādos apstākļos notika sporta stundas pirms 10 gadiem. Šahists atzīst, ka viņam vajadzētu vairāk rūpēties par savu fizisko formu, apmeklējot peldbaseinu un treniņzāli, bet tam nav laika. Visas darbdienas ir saplānotas pa stundām no pulksten 8.00 līdz 20.00, turklāt vēl jābrauc no Jelgavas uz Rīgu un atpakaļ. Ceļam kopā nepieciešamas divas stundas. Vienīgā brīvā ir svētdiena.
A. Neikšāns uzskata, ka pārmaiņas pilsētā ir pašreizējā mēra nopelns. Arturs nesastapa nevienu klases biedru, sakari ar viņiem esot zuduši. Protams, varētu izmantot portālu www.draugiem.lv, bet pret to viņš ir noskaņots skeptiski. Darbīgiem cilvēkiem nav laika šādām izklaidēm. Ja kāds no Artura bijušajiem klases biedriem vēlas ar viņu sazināties, var rakstīt evēstules uz adresi: [email protected].
Šobrīd norisinās jauna šaha portāla (www.latchess.lv) izveide. To veido trīs uzņēmīgi puiši, un Arturs ir pieteicies palīdzēt foruma (sadaļa, kurā iepazīstas portāla apmeklētāji) veidošanā. Šajā portālā Arturs vienmēr ir sameklējams.
