Zvārtavas pagasta «Gaujmalnieku» māju saimnieks Vilhelms Auseklis savā palīgsaimniecībā audzē kazas.
Zvārtavas pagasta “Gaujmalnieku” māju saimnieks Vilhelms Auseklis savā palīgsaimniecībā audzē kazas. Šos mājdzīvniekus V. Auseklis nekopj produkcijas iegūšanai un pārdošanai, bet tādēļ, ka kazas viņam dod enerģiju un uztur možu garu.
Šovasar saimnieka ganāmpulks kļuvis lielāks vēl par pieciem kazlēniem. Pavisam viņam ir 23 kazas.
“Pirmo Latvijas vilnas kazu ieguvu 1992. gadā. To kopā ar āzi man uzdāvināja brālis, kad no Rīgas pārcēlos uz dzīvi Zvārtavā. Laika gaitā esmu izaudzējis ganāmpulku, kurā ir vairāk par 20 kazām. Tirgum neražoju ne sieru, ne pienu, ne vilnu. No ganāmpulka produkciju iegūstu vien tik daudz, lai pašam pietiktu iztikai. Kaut arī esmu sasniedzis pensijas gadus, vecs nejūtos. Gluži otrādi — esmu labā formā, netrūkst ne darba spara, ne dzīvesprieka. Uzskatu, ka manu organismu labvēlīgi ietekmē kazas. Iespējams, ka no viņām gūstu bioenerģiju, kas man ļauj justies možam un stipram un padarīt visus lauku darbus. Pagūstu paveikt ne tikai tos, bet piedalīties arī mākslinieciskajā pašdarbībā. Dziedu Gaujienas korī,” stāsta V. Auseklis.
No lielpilsētas uz laukiem V. Auseklis pārcēlās tādēļ, ka gribējis piedzīvot to pašu, ko pirmās brīvvalsts laikā izjutuši latviešu zemnieki, pērkot zemi, pēc tam iegādājoties zirgus, arklus un sākot apstrādāt laukus. “Kādreiz ar lielu aizrautību lasīju dažādus materiālus par latviešu zemniecības slāņa izveidošanos. Interesēja, kā jaunsaimnieki Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā iegādājās zemi, kur meklēja darbarīkus, kā izveidoja saimniecības un sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Vēlējos piedzīvot visu to pašu. Tāda izdevība radās Atmodas laikā, kad sākās zemes privatizācija. Zvārtava ir mans dzimtais ciemats. Šeit man bija saglabājusies vecāku māja. Tajā arī atgriezos,” saka V. Auseklis.
Rīgā V. Auseklis nostrādāja vairāk nekā 30 gadu. “Savulaik mācījos Dabaszinību fakultātē Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Vēlāk mūs pievienoja Fizkultūras institūtam. Pēc augstskolas beigšanas strādāju Baldones sanatorijā par ārstnieciskās fizkultūras instruktoru. Tad Rīgas mēbeļu kombinātā biju fizkultūras instruktors. Pēc tam šo pienākumu veicu stikla rūpnīcā “Komunārs”. Vispār man darba gaitas vairākus gadus bija saistītas ar sportu. Vienlaikus iesaistījos arī kultūras dzīvē, jo man patika piedalīties dažādos kultūras pasākumos. Darbojos dramatiskajos kolektīvos, bet pašlaik dziedu korī. Tagad te, Zvārtavā, dzīvoju viens. Tuvākie radinieki man ir Valkā,” saka V. Auseklis.
Atkārtojot pirmās brīvvalsts jaunsaimnieku gaitas, V. Auseklim gan par zemnieku neizdevās kļūt. “Atjaunotās Latvijas pirmie gadi lauksaimniekiem ekonomiski nebija labvēlīgi. Sākumā audzēju graudus. Tos iesēju 19 hektāros, bet apmēram pusotru hektāru atvēlēju kartupeļiem. Izrādījās, ka šo produkciju īpaši nevajadzēja, turklāt par tīrumā izaudzēto maz maksāja. Tad sākās degvielas krīze, un man lauksaimniecības produkcijas ražošana kļuva neizdevīga. Tomēr es par to īpaši neuztraucos. Galveno biju sasniedzis — izjutis visus tos pašus pārdzīvojumus, kādi nebija sveši latviešu zemniekiem pirmās brīvvalsts laikā. Pievērsos uzdāvinātā kazu pāra audzēšanai un kopšanai. Pirmā kaza joprojām ir dzīva, un es to turu pensijā, jo viņa man grūtākos laikos palīdzēja izdzīvot,” skaidro V. Auseklis.
Kazu kopšana “Gaujmalnieku” māju saimniekam kļuvusi par iemīļotu hobiju. “Kad kazlēni paaugas, kazu māti slaucu arvien retāk, līdz to nemaz vairs nedaru. Tad viņa nejūt vajadzību pēc slaukšanas. Pienu izslaucu tikai paša patēriņam. Lielu daļu piedzimušo kazlēnu uzdāvinu citiem, jo pārlieku lielu ganāmpulku, ja no tā neiegūst produkciju, nav jēgas uzturēt. Gaļas ieguvei kazas nelikvidēju. Man ir lielāks prieks, ja šos mājdzīvniekus varu uzdāvināt kādam gados vecākam cilvēkam, kuram kazas ir labs atspaids pārtikas sagādē,” apliecina V. Auseklis.
