Otrdienas “Ziemeļlatvijas” numurā kopā ar kolēģiem rakstījām par Lielās talkas aktivitātēm novados. Smiltenes pilsētas talkā fotografējusi esmu vairākus gadus. Taču pirmo reizi man bija īstas talkas sajūta – salīdzinoši daudz talkotāju, nerimstošs darba spars un burvīgs vakara noslēgums. Ilgāko laika posmu pavadīju Cērtenes pilskalnā, fotografējot kā tiek attīrīta upe no kritušiem kokiem un zariem, kā arī tīrīta nogāze un zāģēti koki. Jau tā norises vieta līdzinājās skudrupūznim, kur talcinieki čakli jo čakli strādāja bez atelpas. Taču vienubrīdi tie, kuri zāģēja kokus, radīja sacensību garu. Runājoties ar talciniekiem, vairāki atzina, ka ir patriotiski noskaņoti un ar savu darbu vēlas apkārtējo vidi padarīt tīru un sakoptu. Ja vajadzēšot, palīdzēs arī citreiz. Viņiem sagādāja prieku tas, ko dara. Arī pie Tiltleju ezera esošie talcinieki lepojās ar paveikto, kas liek no sirds pasmaidīt. Un talkas noslēgums pilskalna pļaviņā – ar zupu un dzīvo mūziku Pētera Vilka vadībā. Ja citus gadus ir vilšanās par talkotāju mazo aktivitāti, tad šogad piedzīvotais liek lepoties. Redzēju, ka individuāli talko Audēju daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji, tāpat arī daudzu garāžu saimnieki atsaucās pašvaldības aicinājumam, sakopt apkārtni. Pieminēšanas vērta ir vēl pirms pāris nedēļām ar atkritumiem pilnā nogāze pie kultūras centra līdzās garāžu kooperatīvam Mētras ielā. Smiltenes Lielajā talkā to sakopa. Mans vēlējums ne tikai smilteniešiem, bet ikvienam iedzīvotājam, nezaudēt sevī šo degsmi un darbasparu arī ikdienā. Tie, kuri metīs zemē atkritumus, būs vienmēr. Diemžēl.
