Šogad bija melni Ziemassvētki, kaut daudzi cerēja un ticēja, ka varbūt pašā pēdējā brīdī zemi un kokus pārklās balts sniegs.
Šogad bija melni Ziemassvētki, kaut daudzi cerēja un ticēja, ka varbūt pašā pēdējā brīdī zemi un kokus pārklās balts sniegs. Pienāca pirmie, tad otrie Ziemassvētki, bet nekā. Un tad uzreiz…
Pāris dienas pēc svētkiem sniegs pēkšņi ar vēja brāzmām baltās vērpetēs traucās pa zemi, it kā steigdamies un gribēdams mirklī padarīt visu baltu. “Beidzot ziema! Beidzot sniegs!” dzirdēju vairākus sakām. Ilgi gaidītais sniegs bija klāt. Nav gan zināms, cik ilgi zeme būs sniegiem klāta, jo pēdējos gados Latvijas ziemas laika kaprīzes ir grūti izdibināmas. Varbūt Jaungada naktī atkal viss būs melns, tomēr daudzu gaidītais baltais mirklis atnāca. Iespējams, tas notika tādēļ, ka bijām ļoti cerējuši un ticējuši, bet baltā mirkļa aizkavēšanās bija mūsu ticības pārbaude.
Aizejošais gads vismaz man ir radījis pārliecību, ka mūsdienās ticība labajam, tam, ka tomēr beigu beigās viss nokārtosies un kļūs labāk, ka Dievs tiem, kuri tic baltajiem spēkiem, neļaus pakļūt zem nastas, kas nav panesama, ir galvenais spēka un enerģijas eliksīrs. Bez tā būtu grūti pastāvēt un strādāt. It īpaši šogad, kad daudzi jo daudzi fakti un notikumi drīzāk lika krist pesimismā un bezcerīgumā nekā mudināja uz jauniem sasniegumiem. Inflācija, daudzu neziņa, kā dzīvot tālāk, varas cenšanās pakļaut sev specdienestus, korupcijas skandāli ap Ventspili, tiesu ķēķa atvēršana, valdošās koalīcijas darbošanās tikai savas ietekmes stiprināšanai un galīga nerēķināšanās ar tautas interesēm – tas viss dzīvei atņēma balto krāsu. Medicīnas vadības vienaldzība par veselības aprūpi, ko atbilstoši mūsdienām spēj izmantot tikai turīgie, lielu pensionāru daļu mudināja domāt, ka klāt laiks, kad vecos un nevarīgos ar ragutiņām vedīs uz mežu. Tomēr ticība bija saglabājusies, un to atdzīvināja radoši kultūras un sabiedriskie darbinieki. Tās apliecinājums bija redzams novembrī tautas sapulcē. Tautas balss lika saļodzīties varas pašpārliecībai. Notikušais gada beigās ir devis atkal cerību, ka nekas nav nepārvarams, ja esam vienoti ticībā un apņēmībā visu mainīt uz labo pusi.
Un ne jau tikai politikai jābūt jomai, kurā kaldināt savu ticību labajam. Cerību un ticību sevī var iedegt jebkādās grūtībās. Nelaimes piedzīvojumā, nabadzības postā, sarežģītā dzīves situācijā. Nesen lasīju, ka Romas pāvests Benedikts XVI ir uzsācis procedūru, lai svēto kārtā ieceltu kādu mirušu sešgadīgu meiteni. Viņa savu neilgo mūžu pavadīja uz slimības gultas, turklāt ārsti bija spiesti mazajai slimniecei amputēt kāju. Meitene visu laiku ir saglabājusi optimismu un vēl spējusi citus uzmundrināt, jo ticējusi, ka laime neizpaliks. Apbrīnojams ticības spēks labajam. Ja mums katram būtu kaut mazliet no šādas ticības, dzīve ik gadu kļūtu baltāka.
