Uz sarunu redakcijā 27 gadus vecais Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes Vidzemes 1. kategorijas dienesta Valkas 2. kategorijas nodaļas inspektors ierodas mierīgs uz nosvērts. Pirms tam nedaudz nervozēju, jo pieļāvu, ka pēc lielās traģēdijas, ko pērn novembrī piedzīvoja puiša ģimene, viņam būs smagi publiski atklāties un izstāstīt ne vien savu dzīvesstāstu, bet arī tajās liktenīgajās četrās dienās pārdzīvoto. Mārtiņš intervijai piekrita, jo acīmredzot ir lietas, kuras ir jāizrunā, lai būtu spēks dzīvot tālāk. Jau toreiz, kad notika traģēdija, daudzi teica, ka ar tādu brāli kā Mārtiņš ne vien varētu doties izlūkgājienā, bet arī lepoties. Puisis, izmantojot savas organizatora spējas un rakstura stingrību, neatlaidīgi meklēja purvā pazudušo brāli un viņa draugus. Sarunas laikā ievēroju, ka Mārtiņa žesti un smaids man kaut ko atgādina. Un būtu jocīgi, ja jaunākais nemaz nelīdzinātos vecākajam brālim. Noteikti jāatrod nogrimusī laivaPēc Sedas tīreļa traģēdijas aizritējuši jau vairāk nekā divi mēneši. Tiem, kas turēja īkšķus, lai tikai trīs puišus atrastu dzīvus, šķiet, kā aizskrējis laiks, bet ģimene un tuvinieki sev joprojām uzdod jautājumu: “Kāpēc tā vajadzēja notikt?” Mārtiņš piekrīt, ka šobrīd vissmagāk ir mammai un brāļa dzīvesbiedrei. Lai arī cik grūti būtu, viņš cenšas dzīvot tālāk. Vienīgais, kas skaudri atgādina par brāļa zaudējumu, ir sapņi. Mārtiņš nedusmojas uz Iki, jo zina, ka katram ir savs liktenis. Ikis vietu, kur draugi vairākus gadus makšķerēja Sedas purva dīķos, esot pārzinājis perfekti. Arī Mārtiņš tur ir makšķerējis. Viņš vairs necenšas analizēt notikušo, jo neko jau vairs nevar izdarīt. Vienīgais viņš ir nolēmis, ka pavasarī noteikti ir jāmēģina atrast laivu, lai konstatētu, vai tā tiešām ir nogrimusi vai arī ir kas tāds, kas tai licis nogrimt. Ziemā laivu meklēt neesot jēgas, jo purva dīķi pārklājušies ar ledus vāku.Nepieļāva domu – atrast mirušu Atceroties tās četras dienas, kurās Mārtiņš organizēja trīs pazudušo meklēšanu, viņš atklāj, ka to darījis tikai ar domu – brāli un viņa draugus noteikti varēs atrast dzīvus. Zinot Ika spēju orientēties nepazīstamā vidē, viņa loģisko domāšanu un rīcību, Mārtiņš pat nepieļāva domu, ka brāli varētu atrast mirušu. Tikai trešajā meklēšanas dienā Mārtiņš klusībā lūdzies, lai bez pēdām pazudušos izdotos vispār atrast. Pirmo atrada Iki. Pēc tam Mārtiņam esot iestājies tik liels spēku izsīkums un nogurums, pat apātija, ka šķitis, viss – jābrauc mājās un jāguļ. Tomēr kaut kas licis viņam saņemties un turpināt arī pārējo divu puišu meklēšanu. Pārējais jau norisinājies kā palēninātā filmā – bēru organizēšana, pašas bēres, bet pēc tam – liels tukšums. Tagad to sāk aizpildīt mīļas un siltas atmiņas. Ģimenē pietiekot ar vienu trakoNenoliedzami vissiltākās atmiņas esot kopš bērnības. Mārtiņš atceras, kā Ikis ar velosipēdu viņam braucis pakaļ uz bērnudārzu. Lai mazais brālis justos droši un nenokristu, Ikis pie riteņa bija uzmeistarojis speciālus kāpšļus. Viņš nekad neesot teicis Mārtiņam, ka ir sīkais un lai nebūtu visiem par traucēkli, viņu neņems līdzi uz draugu tusiņiem. Mārtiņam vienmēr esot bijis interesanti ar brāli. Pirms vairākiem gadiem viņš lūdzis, lai Ikis atklāj savas amata prasmes datorgudrībās, bet viņš atteicis, jo ģimenē neesot vajadzīgs vēl viens trakais, pietiekot jau ar viņu. Toties Ikis ņēmis viņu līdzi uz objektiem, kur vajadzēja ierīkot signalizāciju vai internetu. Tos darbus Mārtiņš pārzinot itin labi. Ja Mārtiņam galvā iešāvusies pārdroša ideja, piemēram, par internetkafejnīcas atvēršanu Valkā, Ikis bijis tas, kas viņa prātu atvēsinājis. Mārtiņš piekrīt, ka tik loģiski domājošu un ekonomisko procesu izprotošu cilvēku ir grūti atrast. Pēc zaudējuma Mārtiņš nožēlo, ka pārāk maz laika ar brāli pavadījis kopā, vienkārši izrunājoties. Zinot Ika mūžīgo nevaļu, jo viņa datorpakalpojumus izmantoja daudzi pilsētas iedzīvotāji un daļa iestāžu, parasti saskrieties iznācis tikai brīvdienās. Un tad jau vaļsirdīgām sarunām laika atlicis gaužām maz, jo parasti viņi internetā spēlējuši tīkla spēli vai arī brīvā dabā cepuši gaļu. Joprojām Mārtiņš spilgti atceras tās pāris reizes, kad abi makšķerējuši un iznācis izrunāties no sirds. Parasti Ikis lūdzis brālim izstāstīt, kas uz sirds, un tad neuzbāzīgi, izvērtējot situāciju, ieteicis labāko variantu. Mārtiņš domā, ka attiecībā uz personīgo dzīvi abu liktenis ir līdzīgs, tāpēc bieži vien viņš vērojis, kā Ikis kontaktējas ar bērniem. Mārtiņš tāpat kā Ikis nekad nepaceļ balsi un neveiksmes gadījumā bērnam cenšas iegalvot, ka nākošreiz izdosies labāk un maza neveiksme nav pasaules gals.Reizēm pietrūkst spēka Visu savu mūžu Mārtiņš apbrīnos brāļa gribasspēku, uzņēmību un darbaspējas. Tas viņam esot vēl jāmācās, un tās esot galvenās vērtības, kuras viņš gribētu paņem sev no brāļa rakstura īpašībām. Reizēm Mārtiņam sevī pietrūkstot spēka, lai celtos, ietu un darītu. Viņš gan piebilst, ka reizēm cilvēki jautājuši, vai Ikis vispār arī atpūšas vai tikai skrien un strādā. Mārtiņš parasti jautātājus mierinājis un pastāstījis, ka Ikis mēdzot pa naktīm arī gulēt. Mārtiņš mēdz aizdomāties arī par to, kāpēc viņam nav viena tāda īsta hobija vai aizraušanās. Ja viņš ko darot, tas viss iznākot labi, bet vienas sirdslietas viņam neesot. Ikim tie esot bijuši datori un makšķerēšana. Mārtiņam patīk filozofēt, kā arī izstudēt žurnālu “Ilustrētā Zinātne”. Viņš atzīst, ka nav uz āru vērsts cilvēks, vairāk – sevī, pārdomās. Viņu esot grūti izprovocēt, jo viņš dzīvojot pēc principa – nervozai pasaulei – mierīga atbilde. Reizēm tas vēl vairāk satracinot kādu karstgalvīgu kliedzēju. Savukārt Mārtiņš jūtas labi, lieki neiztērējis nevienu nervu šūnu. Jaunais vīrietis sevi uzskata par nosvērtu. Tas arī palīdzējis izturēt tās četras dienas purvā, nav ļāvis sevi izsist no līdzsvara.Sarunas nobeigumā jaunais cilvēks piebilst, ka pašlaik necenšas analizēt notikušo, jo viss vēl ir pārāk spilgtā atmiņā. Pieņemu, ka mums abiem ir bail atzīties, ka pietrūkst Ika: man – kā izpalīdzīga un gudra kolēģa, viņam – brāļa un labākā drauga.
