“Netraucē, kad pieaugušie sarunājas! Ej uz savu istabu!” Vineta patiesi sadusmojas, kad saistošo sarunu pārtrauc viņas pašas piecgadīgā meita.
“Netraucē, kad pieaugušie sarunājas! Ej uz savu istabu!” Vineta patiesi sadusmojas, kad saistošo sarunu pārtrauc viņas pašas piecgadīgā meita. Jaunā sieviete nepavisam nav noskaņota skatīties uz sašvīkāto papīra lapu — kas tur, kārtējais uzķēpātais zaķis vai kaķis! Nē, tagad viņa nepavisam nevēlas sadalīt uzmanību, jo uz kafiju atnākusi sen neredzēta draudzene. Mazā Elizabete smagi nopūšas, noslauka ar dūrīti acu kaktiņā iezagušos asaru un dodas uz savu kaktiņu. Tāpat vien jau viņa negribēja traucēt pieaugušo nopietnās un, pēc viņas domām, bieži vien visai garlaicīgās runas. Meitene gribēja parādīt mammas draudzenei zīmējumu, kas uzzīmēts tieši par godu viņai. Mazajai māksliniecei pašai attēls ļoti patīk: rozā zaķēns ar baloniņu, bet otrā lapas pusē uzrakstīts — ELZBETE. Mamma pamana, ka vārdiņā ieviesusies kļūda, kaut kur pazuduši burtiņi “i” un “a”, un sadusmojas vēl vairāk. Bet Elizabete šoreiz tik ļoti centās!
“Man ar sīko vienas klapatas — mūžīgi lien, kur nevajag,” draudzenei sūrojas Vineta. Citi bērni tādā pašā vecumā jau pavisam glīti prot uzvilkt burtiņus un uzzīmēt zaķīti, kaķīti vai pelīti tā, ka tiešām saprotams, kas tas ir par zvēru! Draudzene cenšas mierināt Vinetu: “Nav jau tik traki! Gan jau viņa visu apgūs. Katrs bērns taču attīstās citādāk.”
Vineta nolemj nodemonstrēt draudzenei Elizabetes lasītprasmi. Mazā atnes savu iemīļoto bilžu grāmatu un labprāt iesaistās sarunā ar pieaugušajiem. Meitene mēģina lasīt pāris teikumu no stāstiņa par raibo runci. Pirmie vārdiņi virknējas pavisam raiti, taču, nonākot līdz vārdiņam “runcis”, tāds “luncis” vien sanāk. Meitenīte aprauj lasīto pusvārdā un sāk skaļi raudāt. Vineta gandarīti saka: “Nu, es taču tev teicu, ka viņa ir nejēga!” Pavēršot pret meitu dusmīgu skatienu, viņa turpina: “Nekas prātīgs no tevis neiznāks! Tā kā kaimiņu Sanda stāvēsi aiz letes un tirgosi bulciņas!”
