Atgriezusies no pasākuma, kurā viņa prezentēja savu vaļasprieku, blomēniete atzīst, ka tagad spēj novērtēt lauku sētas klusumu un mieru.
Atgriezusies no pasākuma, kurā viņa prezentēja savu vaļasprieku, blomēniete atzīst, ka tagad spēj novērtēt lauku sētas klusumu un mieru.
“Pirmo reizi pati braucu uz Rīgu un pirmo reizi piedalījos tāda mēroga pasākumā. Pēc tā visa kādu laiku jutos ļoti nogurusi,” savas izjūtas raksturo blomēniete Jolanta Eberharde. Viņa tikko atgriezusies no 15. starptautiskās lauksaimniecības, mežizstrādes, produkcijas pārstrādes, vides veidošanas un labiekārtošanas izstādes. Jolantu Latvijas Lauku sieviešu apvienība uzaicināja piedalīties izstādē “Lauku sēta 2006”. Blomēniete Rāmavas izstādi, kā to dēvē lauku ļaudis, apmeklējusi arī iepriekšējos gados. Tad viņa kā skatītāja guvusi krietni vairāk iespaidu. Šoreiz Jolantai bija iespēja prezentēt savu vaļasprieku — toršu cepšanu. To, ka viņai padodas izcili garšīgs cepums, zina gan viņas ģimene, gan radi un draugi, kuru jubilejas galdu parasti rotā kā ar mežģīnēm izcakota lauku torte.
Lai gan izstādi Rāmavā parasti vairāk apmeklē lauku ļaudis, nevis pilsētnieki, Jolantai nācies gados jaunākiem cilvēkiem skaidrot vienkāršas patiesības, kuras īstos laukos zina pat mazi bērni. “Lauku sētā” savas ceptās tortes rādījušas vairākas saimnieces. Citai tortes biskvīts izdevies bālāks, citai — dzeltenāks. Diskusija ar kādu jaunu vīrieti izvērsusies tieši šā iemesla dēļ. “Kāpēc tā torte ir tik bāla? Mana vecmāmiņa arī cepa. No lauku olām tāda neiznāk!” bijis pārliecināts vīrietis. Ilgi nācies skaidrot, ka olas dzeltenums ir atkarīgs no tā, ar ko dējēju baro, un ka dabīgāka var būt bālāka torte nekā tā, kurai dzeltenuma pastiprināšanai pielikta kāda krāsviela. “Gados vecākiem cilvēkiem nav jāpaskaidro, kas ir lauku torte, bet jaunie to vairs nezina. Kas notiks, kad vecās paaudzes vairs nebūs? Vai jaunajiem, pie sintētiskās pārtikas pieradinātajiem cilvēkiem garšos lauku torte?” par sava vaļasprieka nākotni prāto Jolanta.
Dodoties uz Rāmavu, blomēniete bijusi pārliecināta, ka rūpīgi aplūkos citu saimnieču veikumu, nodegustēs un salīdzinās, bet no visa iecerētā čiks vien iznācis. “Neesmu pieradusi stāvēt letes otrā pusē,” prezentāciju vērtē blomēniete. Jolantai labāk būtu paticis, ja par viņas darbu stāstītu kāds cits, bet viņa varētu tajā visā piedalīties un pavērot no malas. Tagad uztraukums darījis savu, un viņa no kolēģu cepumiem paspējusi nobaudīt tikai mazu medus kūkas gabaliņu un ar grūtībām varējusi to norīt. Jolanta tūlīt piebilst, ka ne jau tādēļ, ka tas bijis negaršīgs. “Ja atklāti, tad man citu ceptās tortes garšo daudz labāk par savējām,” viņa uzskaita Smiltenes konditorejas, kurās iegādājusies garšīgas tortes. “Pie savām jau pierasts,” izvēli paskaidro cepēja.
LLSA uzaicinājumu piedalīties pasākumā Jolanta vērtē atzinīgi, jo tā bijusi iespēja izrauties no ikdienas. Viņa labprāt atkal dotos ceļā, ja tiktu aicināta, tomēr apsvērtu iespēju ņemt līdzi kādu cilvēku, kuram uzticēt rūpes par toršu labo īpašību slavēšanu un klausītāju pārliecināšanu, ka dabīgs produkts ir veselīgāks par sintētiskajiem.
Izstādes burzmā Jolanta pārmijusi teikumus arī ar citām saimniecēm, bet sarunas vairāk bijušas par ikdienu, par bērnu audzināšanu un mājas rūpēm. “Kulinārijas noslēpumus cita citai nestāstījām, jo nekā īpaši atšķirīga tur nav,” domā Jolanta. Blomēniete atklāj, ka labprāt satiktos ar kādu toršu cepēju, kura jau ir cienījamos gados, un uzklausītu viņas pieredzi. Tomēr viņai šķiet, ka šā aroda pratēju skaits iet mazumā. Jolantai, gatavojoties izstādei, nācies izcept vairākas tortes, un viņu jau pārņēmusi konveijera sajūta. “Kad cepu torti kādai konkrētai jubilejai, tajā var ielikt daudz vairāk mīļuma. Tur rotājumā ir jubilāra gadu skaitlis vai kāds cits simbols, kas veltīts tikai viņam,” paskaidro blomēniete. Šis pasākums viņu kārtējo reizi pārliecinājis, cik labi ir mājās, savā virtuvē.
