Pie Ligitas Gailītes un viņas vācu aitu sugas suņiem Farko un Rego viesojāmies Valkas pagasta “Upīšu” mājās. Par Ligitas talantu saprasties ar suņiem uzzināju no valcēnietes Ilutas, kura pastāstīja: “Tas man bija liels pārsteigums, kā Ligitai klausa suņi. Pat mana brīvdomātāja Greisa pēkšņi sāka viņai no acīm komandas nolasīt. Un bez jebkādiem draudiem vai piespiešanas. Tikai ar mīļumu un sapratni.” Beigās gan Iluta piebilst, ka pārsvarā visi, kuriem mājās ir suņi, ir tā saucamie suņu cilvēki, tātad pēc dabas forši, atvērti un komunikabli ļaudis. Šis Ligitas raksturojums bija tieši tas, kas ne mirkli neļāva šaubīties apciemot viņu. Mājās dzīvo kopā ar valsts īpašumuTas, ka suņi ir jāmāca no mazotnes, un it kā rotaļājoties, ir Ligitas veiksmes formulas pamatpostulāts. Viņas maizes darbs prasa savstarpēju uzticēšanos un sastrādāšanos tandēmā ar četrkājaino draugu. Sievietei ir ļoti interesanta profesija – viņa jau 13 gadus ir Valsts robežsardzes inspektore – kinoloģe. Viņa strādāja robežsardzē Valkā, un pēc toreizējā priekšnieka ierosinājuma piekrita savās mājās pieņemt valsts īpašumu – vācu aitu sugas kucēnu Rego. Pēc šī lēmuma izmainījās visa dzīve, jo pašai nācās apgūt kinologa amata prasmes toreizējā Rēzeknes robežsardzes skolā, kā arī sākt apmācīt kucēnu pēdu dzīšanā. Tas nozīmē, ka sunim jau kopš mazotnes jāiemāca meklēt un atrast cilvēkus un priekšmetus. Klausoties Ligitas stāstījumu par dresēšanu, pirmajā mirklī šķiet, ka tā ir itin viegla padarīšana. Taču tikai dažas minūtes pavērojot Ligitas un Farko saspēli, nākas secināt, ka tikai ar lielu pacietību, gribasspēku, uzņēmību, mīlestību un sportisku azartu no suņa var panākt lielisku uzticēšanos, paklausību un darbu. To, ka darbs robežsardzē nav nekāda joka lieta, apliecina arī tas, ka katru gadu kinologam kopā ar suni ir jānokārto atestācija, kurā pārbauda suņa spējas un prasmes.Staigā ar lupatu Pārliecinājāmies, ka Ligitai pārsteidzoši labi iznāk saprasties ar abiem milzeņiem. “Pensionārs” Rego gan vairs nestrādā valsts darbā. Suņa vecums – 13 gadi – ir pietiekams, lai saņemtu godam nopelnīto mūžamaizi. Lai gan Rego skaitījās valsts īpašums, pēc astoņu gadu uzcītīga darba uz valsts robežas Ligita suni atstāja dzīvot savās mājās. Viņa nevienu brīdi nebija domājusi atstāt savu uzticamo četrkājaino kolēģi likteņa varā, jo spilgtā atmiņā ir gadījums par Valmieras cietumā savu laiku nokalpojušo sargsuņu likvidēšanu. Ligita nekad nebūtu pieļāvusi, ka Rego vecumdienas būtu kaut kādā veidā apdraudētas. Par to, ka viņš dzīvo kā niere taukos, apliecina platā mugura un mirdzošais kažoks. Ieejot Līvānu tipa dzīvojamā mājā, ievērojam, ka katram sunim ir iekārtota ērta guļvieta un vieta, kur ēst. Nekur neredzam ne spalvas, ne kādu dubļainas pēdas nospiedumu. Suņu saimniece stāsta, ka viņa ikdienā diezgan bieži uzmazgā grīdu, īpaši dubļainā laikā, citādi māja pārvērstos par midzeni. Tam nu negribas piekrist, jo tik tiešām visur valda kārtība un tīrība. Apsēžoties virtuvē pie galda, abi suņi mierīgi apguļas savā guļvietā. Tikai brīžiem dzirdamas Rego žēlas nopūtas un smilkstēšana. Izrādās, Rego ir greizsirdīgs uz Farko, tāpēc itin bieži savu greizsirdību izrāda, aprejot otru suni, nervozi skraidot un smilkstot. Diemžēl Rego vairs nevar izturēt lielu fizisku slodzi, jo ir sabeidzis veselību, uz robežas gūstot vairākas nopietnas pakaļkāju traumas. Šī iemesla dēļ augumā lielais suns pieklibo. Taču tas neliedz visiem trijatā regulāri doties garās pastaigās, neskatoties ne uz ko, pat ne uz nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Toties jaunuli Farko saimniece raksturo kā ēdelīgu radījumu. Šo rakstura iezīmi Ligita izmanto suņa dresūrā. Viņa mums nodemonstrē, ka Farko spēj pēc aizlieguma komandas pat nepieskarties gardam cepumam.Darbs uz Austrumu robežasLūdzot pastāstīt par tagadējām darba gaitām kopā ar Farko, Ligita atklāj, ka, reorganizējot Valsts robežsardzi, viņa kā kinoloģe kādu laiku nostrādāja Cēsu policijas iecirknī. Ligita šim piedāvājumam strādāt Cēsīs piekrita ar cerību sagaidīt izdienas pensiju un pēc tam meklēt darbu tuvāk mājām. Diemžēl dzīves plānus izmainīja kārtējā reorganizācija un finanšu trūkums. Ligitai bija jāmeklē jauns darbs, jo, pēc toreizējās darbavietas grāmatvežu aprēķiniem, līdz aiziešanai izdienas pensijā pietrūka nieka pusgada. Kā tagad izrādās, aprēķinos bija gadījusies nejauša kļūme, kas atkal izmainīja visu Ligitas dzīvi. Viņas kinoloģes prasmes tika novērtētas un tāpēc piedāvāja atkal darbu uz valsts robežas – tikai šoreiz Latvijas austrumos – Viļakas pārvaldes Bērziņu nodaļā. Lai nokļūtu darbā, viņai jābrauc vairāk nekā 220 kilometru. Taču Ligita nesūdzas, jo darba grafiks ir sakārtots, ņemot vērā to, ka darbinieces mājas ir Latvijas otrā malā. Ikdienā viņa kopā ar pārējiem kolēģiem dodas apgaitā vairākus desmitus kilometru. Sniegs, krusa vai lietus nav iemesls, lai robežsargi neveiktu savus dienesta pienākumus. Ligita smej, ka kontrabandistiem nav sliktu laikapstākļu, lai nedarītu savus tumšos darbus. Nereti apgaitā Farko ir uzgājis krūmos noslēptas kontrabandas cigarešu kastes. Tas pašlaik ir viens no svarīgākajiem kontrabandistu ienākumu avotiem. Lai iemācītu sunim saost tabaku, viņam jādod ostīt tukšu cigarešu paciņu. Nenoliedzami, vieglāk būtu ļaut ostīt pilnu paku ar cigaretēm, bet tas ir vieglākais ceļš un neļauj sunim iemācīties sajust pat visniecīgāko tabakas smaržu.Sapņo iegūt mednieka apliecībuLigita par savu darbu varētu stāstīt stundām ilgi, tomēr nenociešamies un pajautājam, ko viņa darīs tad, kad vairs nevarēs strādāt par kinoloģi. Viņa apzinās, ka kinologam ir jābūt sportiskam, spēcīgam, lai varētu kopā ar suni pārvarēt garus attālumus, šķēršļus un vajadzības gadījumā suni noturēt pavadā. Cilvēkam, veicot šādus darba pienākumus, ir jārēķinās, ka, kļūstot vecākam, var pietrūkt spēka. Taču Ligitas raksturā nav baidīties no grūtībām, un viņai nedaudz vairāk kā četrdesmit gadu vecumā attiecībā uz pensijas gadiem ir savi plāni. Viņa iecerējusi noteikti iegūt mednieka apliecību un doties medībās. Agrāk viņas dzīvesbiedrs Dainis bija kaislīgs mednieks, nākotnē tāda būšot viņa. Viens no lielākajiem vaļaspriekiem Ligitai ir makšķerēšana gan ziemā, gan vasarā. To pierāda līdaku galvu trofejas pie sienas. Viņa palielās, ka tepat netālās Gaujas līkumos izdevies noķert pat palielu vimbu. Tā esot liela makšķernieka veiksme. Ligita ir no tiem makšķerniekiem, kuri nedodas nekur tālu, bet gan zivis ķer ūdenskrātuvēs mājas tuvumā. Gauja esot ideāla vieta, kur makšķerēt.Pajautājam, vai Ligitai negribas mājās turēt kādu augumā mazāku un pēc dabas mierīgāku suni, jo vilku sugas suņi ir aktīvi, kas neļauj saimniekam gulēt uz dīvāna, bet gan pieprasa savu devu uzmanības, regulāras fiziskas aktivitātes un garas pastaigas. Ligita tik nogroza galvu un stāsta, ka viņai kādreiz noteikti mājās būs bīgls. Tā ir medību suņu šķirne, kas paredzēts zaķu un trušu medībām. Smejamies, ka šis suns nebūs nekāds miera mika, bet gan atkal kārtējais nemiera gars. Nu gluži tāds pats kā Ligita, kuras raksturs, profesija un mīlestība uz dzīvniekiem neļauj nosēdēt mierā.
