Labie cilvēki izveseļosies paši, bet sliktos nav vērts ārstēt, lai viņi mirst.
Labie cilvēki izveseļosies paši, bet sliktos nav vērts ārstēt, lai viņi mirst. Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) Vidzemes reģiona pensionāru pārstāvju sanāksmē varēja dzirdēt arī melno humoru.
Otrdien Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolas zālē uz sanāksmi bija pulcējušies pensionāru pārstāvji no Vidzemes reģiona. Galvenā diskusiju un izzināšanas tēma bija medicīniskā aprūpe, problēmas un jaunumi, kā arī jautājumi, kas skar pensijas indeksāciju un citas sociālās problēmas.
Birokrātija ir augstā līmeni
“Šāds pasākums Vidzemes reģionā notiek divas reizes gadā. Šoreiz uzņemt ciemiņus kārta bija smilteniešiem. Pasākumu gatavojām ar Smiltenes pilsētas domes un LPF palīdzību,” informē Smiltenes pensionāru apvienības priekšsēdētāja Aija Meldere. Sanāksmē piedalījās 76 delegāti, pārstāvēti bija Limbažu, Valkas, Valmieras, Alūksnes, Gulbenes, Madonas, Cēsu un Rīgas rajoni.
“Konferences galvenais mērķis ir pārrunāt praktiskās problēmas veselības aprūpē. Mums ir sadarbības līgums ar Veselības ministriju par cilvēku informēšanu un viņu problēmu apzināšanu. Šis pasākums notiek sadarbības līguma ietvaros. Lai cilvēki varētu izteikt savas praktiskās problēmas. Lai informētu, kā nosacījumi, kas izstrādāti Ministru kabineta noteikumos, tiek izpildīti dzīvē. Vai pensionāriem ir iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, jo viņu maksātspēja ir zema. Kas būtu jālabo, jo birokrātija ir augstā līmenī un kavē saņemt veselības pakalpojumus. Tās ir lietas, kas jālabo kopīgiem spēkiem. Tāpēc mēs organizējam šādas tikšanās gan Vidzemē, gan Latgalē un Kurzemē,” paskaidro LPF priekšsēdētāja Aina Verze.
Likuma normas ir neloģiskas
Viņa secina, ka šajā cīņu laukā ir guvusi spēcīgu rūdījumu, jo jau 12 gadus darbojas ar Pensiju likumu. Nevalstiskās organizācijas ir posms starp valsts varas institūciju ierēdniecību un sabiedrību, tautu, kas redz, vai izstrādātais likums praktiski darbojas dzīvē. Ierēdņu darba pienākumi kabinetos to neļauj ieraudzīt. Bieži vien likuma normas ir neloģiskas, neatbilstošas un cilvēkus pazemojošas, īpaši veselības aprūpē. Tāpēc šīs normas ir jālabo. “Mēs izsakām savus priekšlikumus. Tas, kāda ir atsaucība un kas nonāk līdz Ministru kabinetam, ir cits jautājums, bet mēs piedalāmies katrā Labklājības ministrijas darba grupā, kas saistīta ar sociālo aprūpi, nabadzības mazināšanu un tamlīdzīgiem jautājumiem,” uzsver A. Verze.
Maizes kukulītis kļūst dārgāks
Vai pensionāri nepārmet, ka visi procesi notiek par lēnu? “Ir arī pārmetumi. Šādos pasākumos parasti ne, bet biežāk pa tālruni. Viegli tas nav, bet jāskaidro un jāstāsta. Piemēram, par indeksāciju. Cilvēki pieprasa noteikt visiem vienādu summu. Jāsaprot, ka indekss nav lati. Princips ir ieguldījumā un uzkrājumā. Ja cilvēks ir ieguldījis darbu un maksājis nodokļus, viņam pensija ir lielāka, indekss attiecas uz šo apstākli. No vienas puses, maizes kukulītis kļūst dārgāks visiem vienādi, bet no otras – darbojas iepriekš teiktais. Jāatrod vidusceļš. Viegli nav, bet, redzot tik daudz negatīvā, gribas atlikušā dzīves posmā pielikt visus spēkus, lai kaut cik to negatīvo labotu. Lai cilvēki varētu izjust gandarījumu, kad redz – kāds par viņiem rūpējas un interesējas. Man nepatīk cilvēku negatīvā attieksme pret valdību. Jāsaprot, kādā laikā mēs dzīvojam. Tas ir pārejas posms, un mūsu sabiedrībā nav pieredzes sociālisma pārejai atpakaļ uz kapitālismu. Ne jau mums vieniem ir grūti. Tāpat ir Igaunijā un Lietuvā. Negācijas mums ir jālabo tikai ar kopīgiem spēkiem,” pārliecināta federācijas priekšsēdētāja.
Gandarījums par savu veikumu
Vaicāta, vai viņai ir gandarījums par savu veikumu, A. Verze atbild apstiprinoši. “Tas kompensē visas rūpes. Piemēram, Aucē, kas ir maza pilsētiņa, brīnišķīgi darbojas aprūpes centrs. Tajā izveidota datorklase, kur nodarbojas gan bērni, gan pensionāri. Ieeju klasē, bet tur pie desmit datoriem sēd pensionāri. Prieks!” sajūsminās A.Verze. Mazpilsētā, kur dzīves dārdzība ir mazāka, kāds pensionāru pāris viņai pateicies par saņemto pensijas piemaksu, kas viņiem bijusi ļoti būtiska. Arī tas ir gandarījums. “Gandarījums, ja pati ar saviem līdzekļiem kādam varu palīdzēt. Pusgadu biju deputāte un saņēmu algu. Nebiju pieradusi pie šādas lielas algas. Trešo daļu ziedoju. Apes pensionāri varēja aizbraukt uz Latgali. Ziedoju savam korim, lai tas aizbrauc uz garīgās mūzikas svētkiem. Tie ir sīkumi visā lielajā, bet dot gandarījumu,” secina pensionāre.
