Gandrīz katru darbdienas rītu ar Velgu Plociņu satiekamies pie pilsētas bērnudārza.
Gandrīz katru darbdienas rītu ar Velgu Plociņu satiekamies pie pilsētas bērnudārza. Ārēji nekas neliecina, ka pirms septiņiem mēnešiem jaunā sieviete saņēmusi nežēlīgu likteņa triecienu — mūžībā pavadījusi traģiski bojā gājušo vīru.
Atklātā sarunā viņa atzīstas — joprojām sāp, bet raudāt nav vaļas, jo jāaudzina septiņus gadus vecais dēls Armands un pusaudze Sandra, kā arī jāsakārto ģimenes uzņēmuma lietas.
Joprojām kārto ģimenes uzņēmuma lietas
Pēc traģēdijas Velga pusgadu aizvietoja draudzeni un strādāja elektropreču veikalā par pārdevēju. Kopš aprīļa sākuma viņa vairs nestrādā, bet darāmā tāpat pietiekot — jāsakārto visas vecās lietas ar Plociņiem piederošo uzņēmumu SIA “Una”. Pirms vairākiem gadiem viņiem Valkā piederēja vairāki pārtikas veikali ar skanīgiem sieviešu vārdiem nosaukumā, kā arī kafejnīca “Lauma”.
“Nezinu, kad tas viss beigsies,” saka atraitne. Pirms traģiskās autoavārijas Velga, personisku motīvu vadīta, pieņēma lēmumu uz laiku apturēt uzņēmuma saimniecisko darbību. Pēc vīra nāves laiku prasījusi arī mantojuma lietas nokārtošana. Velga atzīst, ka tikai tagad sāk atjēgties no emocionālā stāvokļa, kad rīkojusies, domājusi un dzīvojusi kā robots — no rīta cēlusies, jo bijis jāceļas. Viņa vēl nezina, ar ko turpmāk nodarbosies, to rādīšot laiks. Velga nekad nav baidījusies no darba. Pat tad, kad ģimenei piederēja vairāki veikali, viņa nekautrējās pati mazgāt logus. Vieni domāja, ka īpašniece to dara skopuma dēļ, lai nevajadzētu maksāt kādam citam, bet otri vienkārši brīnījās un aprunāja. Velga mājās vienmēr, arī tad, kad aktīvi nodarbojās ar uzņēmējdarbību, visus darbus darīja pati. Viņa ir pateicīga savai vīramātei, kura palīdzēja izaudzināt bērnus. Tagad vedekla cenšas viņu pasaudzēt, jo pēc dēla bojāejas vīramātei ir veselības problēmas.
“Laiks rit uz priekšu un dziedē visu,” skumji secina Velga. Reizēm viņa domās mēdz sarunāties ar sevi, pati sevi varot novest gan līdz panikas stāvoklim, gan arī nomierināt.
Ar Sergeju kopā viņa bija vairāk nekā 10 gadus. Viņi satikās, kad Sergejs bija pārnācis no dienesta, bet Velga mācījās Cēsu medicīnas skolā.
Velga vīru piemin tikai ar labu un uzskata viņu par ģēniju, kurš savā īsajā mūžā paspējis paveikt tik daudz — nodibināt un attīstīt uzņēmumu, ģimenei uzcelt trīsstāvu māju un pie tās iestādīt koku.
“Sergejs dzīvoja ar nākotnē vērstu skatu. Viņam īstais laiks sevi īstenot būtu pēc 50 gadiem,” skumji secina atraitne.
Mācītājs palīdz pārdzīvot traģēdiju
Velga dzimusi Jaunavas zvaigznājā. Liktenis bija tik nesaudzīgs, ka vīru pēdējā gaitā viņai nācās pavadīt dienu pirms savas dzimšanas dienas. Gada laikā tās bija trešās bēres. Pirms tam kapos apglabāta vecmāmiņa un tēvocis. Mammu Velga zaudēja pēkšņi 13 gadu vecumā.
Viņa uzskata, ka neseno traģēdiju pārdzīvot palīdzējis Lugažu evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Arnis Bušs, un joprojām atceras viņa vārdus: “Dievs katram cilvēkam uzliek tik daudz, cik viņš var izturēt.” Reizēm Velgai šķiet, ka dzīves nasta ir par smagu, tāpēc nolaižas rokas, bet saņemties un dzīvot tālāk viņai palīdz bērni, kā arī rūpes par tuviniekiem.
“Tie, no kuriem palīdzību gaidīju visvairāk, novērsās. Palīdzēja gluži negaidīti cilvēki un, protams, mana ģimene — tētis un māsa Valda,” atklāj Velga. Pēc nelaimes viņa bieži gājusi uz baznīcu, kur sēdējusi un no sirds raudājusi.
Velga sevi nekad nav uzskatījusi par stipru cilvēku, kaut dzīvē nepārtraukti nācies tādai būt. Viņai nav bijis citas izvēles, jo uzņēmumā strādāja daudz cilvēku, kuriem bija jāmaksā alga.
“Neesmu nekāda azbesta vecene, bet gan vienkārša sieviete ar savām jūtām un emocijām,” klusi saka Velga. Ja ir pavisam smagi un grūti, viņa mēdz aizbraukt uz kapiem pie mammas vai aiziet uz mājām pie tēta. Jaunā sieviete atzīst — dzīvē joprojām turpinās periods, kad galvā ir pamatīgs juceklis, tomēr viņa ir optimiste un cer, ka viss būs labi, arī viņai.
Velga kopā ar bērniem dzīvo vīra celtajā mājā. Viņai ir sāpīga dažu cilvēku rīcība, kad tikai divas nedēļas pēc bērēm viņi stāvēja pie vārtiem un interesējās, vai māja netiek pārdota.
“Katru dienu man kāds jautā, vai nepārdošu māju. Esmu no tā jau nogurusi,” saka Velga. Nams ir viņas un Sergeja lolojums.
Acīs ļauns prieks un neviltota līdzjūtība
Vīra zaudējums Velgai joprojām sāp. Reizēs, kad gribas izvēdināt galvu, viņa kopā ar bērniem brauc uz Valmieru slidot. Doma par pārcelšanos uz dzīvi citviet ir atmesta, jo “nekur no sevis neaizbēgsi — sāpes un pārdzīvojumi nāk līdzi”. Velga joprojām reizēm aiziet uz baznīcu. Viņa jau esot pieradusi, ka cilvēki uz viņu skatās ar pastiprinātu interesi. Daudziem acīs esot redzams ļauns prieks, bet tikpat daudziem — neviltota līdzjūtība.
“Latviešiem ir tāda daba — ja kāds paklupis, tad viņu vēl vairāk vajag iemīcīt dubļos,” skumji secina Velga. Viņa simtprocentīgi pārliecinājusies, ka vislabāk draugus var iepazīt nelaimē, un pašlaik paļaujas tikai uz Dievu un savu likteni — kas kuram zvaigznēs ierakstīts, to nevar izmainīt.
“Notikušais ir jāpieņem, jāsamierinās un jāmēģina visu dzīvē vērst par labu. Netaisos raudāt un sevi žēlot,” apņēmīgi saka Velga.
