Zvārtavas pagasta “Pedraudzēs” itin bieži mīt Latvijā visnotaļ pazīstamais fotogrāfs Andris Krieviņš. Viņš šo īpašumu iegādājās 1990. gadā. Zvārtava (Jaunā muiža) ir viņa tēva Jura dzimtā puse, diemžēl dzimtas mājas ir nodegušas.
Zvārtavas pagasta “Pedraudzēs” itin bieži mīt Latvijā visnotaļ pazīstamais fotogrāfs Andris Krieviņš. Viņš šo īpašumu iegādājās 1990. gadā. Zvārtava (Jaunā muiža) ir viņa tēva Jura dzimtā puse, diemžēl dzimtas mājas ir nodegušas.
“Pie tēva māsas Zvārtavā pavadīju bērnību un šo vietu uzskatu par savām otrām mājām. Ziemas pavadīju telpās Rīgā, bet vasarās tīkamāk ir laukos,” nešaubās fotogrāfs. Viņš atzīst, ka nekad nav vērtējis pilsētas vai lauku priekšrocības. Drīzāk jārunājot par nepieciešamību laiku pavadīt vienā vai otrā vietā. Andris sevi uzskata par duālu cilvēku, jo abas vietas ir vienlīdz tuvas. Katrā vietā var izpausties citādāk.
Ikviens darbs jādara tā, lai iznākums priecētu
Bērnībā Andris domāja, ka būs mežsargs, bet tas neīstenojās — puisis kļuva par fotogrāfu. Rīgā viņš beidza vidusskolu, pēc tam Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, kurā apguva režiju. Fotogrāfiju un filmoperatora mākslu viņš apguva pie tehnikuma pasniedzējiem — tēva Jura Krieviņa un Viļņa Folkmaņa. Pēc tam pabeigti arī dažādi smalki augstākie kursi, bet tie derot tikai, lai skaistāks ieraksts CV.
Profesionāla fotogrāfa gaitas V. Krieviņš uzsāka “Skolotāju Avīzē”, kas vēlāk pārtapa par “Izglītību”. “Atmodas laikā “Skolotāju Avīze” kļuva par vienu no populārākajām valstī. Tās tirāža atspoguļoto notikumu dēļ palielinājās astronomiskos apmēros. Tas bija redaktora Fēliksa Zvaigznona nopelns. Diezin vai kāds to vairs atceras,” stāsta fotogrāfs, kurš tolaik bija visu nozīmīgāko notikumu degpunktā. Pēc redaktora nomaiņas avīzē situācija krasi mainījās un Andris uzsāka darbu jaundibinātajā žurnālā “Rīgas Laiks”, kuru Latvijas intelektuālā elite joprojām uzskata par vienīgo nopietno žurnālu valstī. 1999. gadā Andris nodibināja savu studiju “Acs”, kurā darbojas joprojām — izpilda dažādus fotogrāfiskos līgumdarbus reklāmas aģentūrām, Rīgas domei un daudziem citiem klientiem. Latvijā fotogrāfam jābūt vispusīgam, jo tirgus ir tik mazs, ka nevar specializēties kādā šaurā nozarē. Diemžēl nākas pildīt arī tādus darbus, visbiežāk lielveikalu pasūtījumus, kurus fotogrāfs dēvē par absolūto makulatūru, jo diezin vai liela daļa cilvēku vispār atver šādus reklāmas bukletus. Tomēr viss ir darbs, un tas jāveic pēc labākās sirdsapziņas. “Es nepavisam nedrīkstu Dievam acīs lēkt, jo varu būt apmierināts, ka man ir iespēja strādāt tik atšķirīgos žanros — reklāmā, reportāžā, kas man ir īpaši tuva, jo ar to esmu uzaudzis un īstenojies kā fotogrāfs. Jebkurā žanrā galvenais ir kadra kultūra. Ja darbu var izdarīt tā, ka pašam prieks, viss ir kārtībā,” smaida Andris. Šobrīd viņam ir interesanta sadarbība ar Nacionālo Operu, kur ir pavisam citas cilvēku attiecības, nekā veidojot reklāmkompozīcijas. Jautāts, kādā žanrā viņš strādātu vislabprātāk, ja nebūtu jādomā par dienišķo iztiku, fotogrāfs atbild, ka nezinot, jo tā būtu pavisam cita dzīves situācija. Iespējams, viņš vispār nefotografētu. Situācijas var tikai modelēt, jo tas ir līdzīgi kā sakāmvārdā, ka “paēdušais neēdušo nesapratīs”. Andris pieļauj, ka fotografētu tikai to, kas pašam patīk. “Ja cilvēks ir spējīgs atbrīvot galvu no ikdienas rūpēm, ar viņu notiek pavisam neticamas lietas. To nevar paredzēt, un visbiežāk tas nav racionāli skaidrojams. Iespējams, es pievērstos dabas fotogrāfijai, dažādai formu spēlei,” pēc īsa pārdomu brīža saka fotogrāfs. Viņš piebilst, ka nespēj iedomāties situāciju, kurā varētu aizmirst rūpes par ģimeni, par māti Birutu, kura, lai gan ir cienījamā vecumā, ikdienā uztur “Pedraudzes”. Viņa joprojām padara visus lauku darbus un regulāri cep maizi. Vajadzības gadījumā veselības problēmas allaž gatavs novērst dakteris Valdis Ķiris. Ir brīži, kad Andris vairāk dzīvo laukos, bet ir brīži, kad jādzīvo pilsētā. To nosaka darbs. Andra sieva Inese Tīmane strādā Rīgā, Pašvaldības policijā par sabiedrisko attiecību speciālisti. Mazais Niklāvs labprāt brauc līdzi tēvam uz laukiem. Vecākais dēls Krišjānis no pirmās laulības ir kopā ar Andra ģimeni, bet jaunākais — Jurģis — kopā ar māti dzīvo Amerikā.
Par zemi pagastā prasa neadekvātu cenu
Jautāts par sadzīvošanu ar kaimiņiem, Andris atbild, ka viņi dalās divās grupās: ar vieniem viņš satiekas, bet ar otriem — ne. Tā ir visiem jebkurā vietā. Pavisam netālu no “Pedraudzēm” īpašumu nopirka pazīstamais Rīgas Jaunā teātra režisors Alvis Hermanis. Viņam sieva ir igauniete, turklāt zeme robežojas ar Gauju, tātad aiz upes ir sievas dzimtene. “Mēs smējāmies, ka viņam igauņpusē jānopērk līdzīgs zemes gabals tieši pretī Latvijā esošajam, lai varētu nodibināt savu neatkarīgu republiku,” smaida Andris. Pēc viņa domām, vietējais zemes tirgus ir diezgan dīvains, jo viss balstās uz augļošanu ar īpašnieku noteiktu nesamērīgi augstu, gandrīz Rīgas apstākļiem atbilstošu cenu, turklāt tā noteikta purvainiem un krūmājiem aizaugušiem zemes nogabaliem. Tā nav prasītai cenai adekvāta prece.
A. Krieviņš apsaimnieko vairāk nekā 30 hektāru. Apsaimniekošana nav tradicionālā izpratnē, jo zemes pie Gaujas daudzajām attekām nav izmantojamas lauksaimniecībā. Jaunajā muižā ir arī tēvam piederošā zeme. Andris cer, ka kāds no bērniem vēlēsies kaut ko uzbūvēt.
Par to, ka zemes pie Gaujas iespējams pārveidot par aizsargājamo biotopu rezervātu, Andris uzzināja gadu vēlāk nekā citi apkārtnes iedzīvotāji. Kopā ar biologu Viesturu Lārmani ir izstaigāta un izpētīta “Pedraudžu” zeme un apzināts, kas tajās kopjams un kas atstājams dabas ziņā. Andris negrasās savā zemē kaut ko audzēt. Viņam gana paskatīties uz skaistajām ainavām. Tās no attāluma aplūkot bez maksas un priecāties par ozoliem iespējams arī dusmīgā kaimiņa zemē. Tas, ka apkārtne ir skaista, nav noliedzams.
Labi sakari mainītu dzīvi pagastā
“Pedraudzēs” ļoti traucē sakaru trūkums. Andris ir pārliecināts, ka neētiskāku kompāniju par “Lattelekom” būtu grūti atrast. “Šo Latvijas kaktiņu “Lattelekom” ir vienkārši apkrāpis. Bija stabi, bija telefona līnija, bet atnāca šīs organizācijas cilvēki, nozāģēja stabus, apmānīja vietējos, pasakot, ka, kamēr ieraks kabeli, visās mājās uzstādīs radiotelefonus (tas nekad lāgā nav strādājis). Pēc tam šīs organizācijas cilvēki paziņoja, ka kabeli ievilkt nav izdevīgi un viņi to nedarīšot. Esmu daudzkārt vērsies “Lattelekom” ar, manuprāt, pamatotu prasību par tālruņa līnijas atjaunošanu, bet cerības vairs neloloju. Ja kompānija gadā nopelna apmēram 70 miljonus latu, tad ir dīvaini runāt par to, ka šāds darbs nav izdarāms,” sašutis A. Krieviņš. Viņš uzskata — ja Zvārtavā būtu sakari, tad dzīve pagastā lielā mērā izmainītos. Diemžēl arī mobilie sakari “Pedraudzēs” nav apmierinoši. Gaujas otrā pusē igauņi šajā zonā piedāvā trīs vai četrus mobilo sakaru operatorus. LMT sakaru torņi visapkārt ir gandrīz spļāviena attālumā, bet to funkcionalitāte liek domāt par impotenci.
Ļeņina galvu nocēla no degunpriekšas
A. Krieviņš Valkā ir fotografējis arī Atmodas laikā. Viņš labi atceras Tēraudskolas apkārtnes tīrīšanas talku 1990. gadā. Šīs bildes nupat uzdāvinātas Valkas muzejam. Nesen mājās atrastas Cimzes un Zīles pieminekļa atklāšanas fotogrāfijas. Vakar meklējot bildes “Ziemeļlatvijai”, viņš uzdūrās uz Ļeņina galvas attēliem. “Mans brālēns tolaik bija Pedeles mežniecības mežzinis. Tās teritorijā atradās pilsētas izgāztuve, un Ļeņina galva nokļuva tieši tur. Man radās iecere kopā ar draugiem tēlniekiem šo galvu transformēt līdz apaļam sfēriskam veidojumam, nokaļot degunu un visas pārējās ķermeniskās iezīmes. Ja galva ir izgāztuvē, tad, loģiski spriežot, tai nav īpašnieka. Kamēr meklēju ceļamkrānu un organizēju darbu, man šo galvu nocēla burtiski no degunpriekšas un nogādāja muzejā. Bijām iztēlojušies, ka iecerētajam pasākumam vajadzētu izdoties eleganti,” atceras fotogrāfs. Tagad viņš iebilst pret pašlaik Rīgā populāro reklāmpaņēmienu un rotaļām ar Ļeņina tēla izmantošanu. Ar viņa attēliem rotātas daudzas sabiedriskā transporta pieturvietas. “Nespēju iedomāties šādos nolūkos izmantojam Musolīni vai Šiklgrūbera tēlus. Ja kaut kas tāds notiktu, ebreju organizācijas sarīkotu pamatīgu skandālu,” nešaubās Andris. Tas, ka Ļeņina dēļ miljoniem cilvēku gājuši bojā, nevienu īpaši neuztrauc.
Beidzamajos gados fotogrāfija mākslas pasaulē it kā kļūst aizvien populārāka. Ja agrāk fotogrāfiju centās vērtēt ar stājmākslām saistītie cilvēki, lietojot tieši šo mākslu kritērijus, tad situācija nav īpaši mainījusies. Šobrīd joprojām nav plašākai sabiedrībai zināmu cilvēku, kuri spētu vērtēt fotogrāfiju. “Latvijā nav pat vērtēšanas kritēriju, jo viss balstās uz “man patīk un man nepatīk”. Lielā mērā viss atkarīgs arī no līdzekļiem. Latvijā situācija ar fotokritiku ir ļoti bēdīga un nekas neliecina par iespējamām pozitīvām izmaiņām. Nav nekādas informācijas par procesiem Latvijā kopumā, par to, kā vārās fotogrāfijas katliņš,” uzskata meistars. Viņam šķiet, ka šobrīd situācija ir krietni bēdīgāka nekā padomju laikā, kad bija ļoti attīstīta fotoklubu kustība.
Ko katrs varam dot konkrētajai videi?
Viena nozīmīga aizraušanās ārpus ģimenes un fotogrāfijas Andrim ir medības. Viņš cenšas neizlaist nevienu mednieku kluba “Zīle” pasākumu. Andris ir daudz domājis par cilvēka un konkrētās vides attiecībām. “Cik liels ir tas iedzīvotāju procents pašvaldībā, kas vēlas saprast, ko katrs varam dot konkrētajai vietai? Cik pagasta pašvaldība ir spējīga iesaistīt iedzīvotājus sabiedriskajās aktivitātēs? Man patiešām bija gandarījums un arī pārsteigums par to, ka no Valkas novadpētniecības muzeja saņēmu vēstuli ar uzaicinājumu piedalīties fotoizstādē Valkā. Kopš sadarbošanās ar Valkas muzeju krievus laikos man nekad nekas nav lūgts vai piedāvāts. Pats nemēdzu piedāvāties. Tas attiecas arī uz sadarbību ar pagastu. Ar ko pagasti kļūst bagāti Pierīgā? Viens ir bagātu cilvēku samaksātie nodokļi, bet ne mazāk svarīgs aspekts ir intelektuālās kapacitātes celšanās. To veido rosīgi un aktīvas rīcības spējīgi cilvēki, kas spēj veidot kopīgus, turklāt īstenojamus projektus,” spriež Andris. Viņš piemin pirmās Atmodas laiku, kad, piemēram, Vecpiebalga kļuva slavena tieši ar turienes cilvēkiem. Kāpēc lai pamazām labvēlīga situācija neveidotos Zvārtavas pagastā? Šis pagasts diezin vai kādreiz būs ražošanas kakts Latvijā. To nevar salīdzināt, piemēram, ar Trikātu, kur rudzi aug pāri pleciem.
Tomēr Zvārtavā varētu mitināties kultūras ļaudis un ģenerēt idejas šajā lauciņā. Pavisam netālu aiz pagasta robežām ir Zvārtavas pils, kur regulāri notiek dažādas Latvijas Mākslinieku savienības rīkotās mākslas dzīves aktivitātes. Katrs allaž var atrast, ko darīt apkārtējās vides uzlabošanā.
