Šodien skaistu dzīves jubileju – 90. dzimšanas dienu – svin valcēniete Anna Kazeka. Viņa kopā ar saviem tuviniekiem dzīvo iepretim laikraksta redakcijai, tāpēc, kad Annas kundzi mums ieteica nointervēt, ar lielu interesi devāmies apciemot kaimiņieni. Mani lielās privātmājas pagalmā sagaida jubilāres meita Līga, bet pati jubilāre, uzposusies un priecīga, vedina goda istabā. Pie cienasta Annas kundze labprāt pastāsta par savu dzīves gājumu.Darbā ar koka tupelēmAnnas kundze ir apbrīnas vērts cilvēks. Piedzimusi pirmās Latvijas brīvvalsts laikā piecu bērnu ģimenē, 1937. gadā pabeigusi tolaik slaveno Kaucmindes mājturības skolu Jelgavā, mācījusies Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, pārdzīvojusi Otrā pasaules kara šausmas – bombardēšanu, vācu un krievu laikus, aktīvo darba mūžu nostrādājusi padomju laikā, bet vecumdienas pavada jau brīvā Latvijā. Annas kundzei kā daudziem tā laika bērniem jau kopš agras bērnības bija jāsāk strādāt. Izmācījusies par lopu pārraugu, jaunās speciālistes pirmā darba vieta bija Ēvelē. Lai no dzīvesvietas Ērģemē nokļūtu līdz Ēvelei, tēvs meitai nopircis velosipēdu un darbam – koka tupeles. Visu dzīvi Annas kundzes sirdi silda atmiņas par tēvu. Viņš bijis sirsnīgs, darbīgs un gādīgs cilvēks. Lai nodrošinātu kuplo ģimeni, tēvs atvēris nelielu gaļas veikaliņu. Uzpircis bekonu, to pats sālījis, žāvējis un pārdevis. Tolaik ģimenēm nemaksāja pabalstus, kā tas notiek mūsdienās. Lai uzturētu ģimeni, vecākiem pašiem bija jādomā, kā nopelnīt, un daudz jāstrādā. Pensionāre uzskata, ka mūsdienās nav vajadzības darba meklējumos bēgt uz ārzemēm, jo, kas grib strādāt, vienmēr atradīs nodarbošanos savā zemē.Lai gan Annas vīrs kapu kalniņā jau guļ 15 gadus, tuvinieki viņu piemin un atceras. Govis jūdz vezumāStāstot par savām darba gaitām, kā lielāko kuriozu pensionāre atceras piecdesmito gadu beigas. Viņai kopā ar jauniņo kolēģi bija dots darba uzdevums iebraukt govis, lai varētu apstrādāt zemi. Atceroties, kā viņas govīm kaklā lika sakas un jūdza, joprojām nāk smiekli. Tolaik par valstiski svarīgu uzdevumu apsmiešanu draudēja nepatikšanas. Jaunajām speciālistēm katru dienu ciema padomei bija jāziņo, cik govis ir iebrauktas. Visu darba mūžu Annas kundze ir nostrādājusi pie Latvijas brūno govju šķirnes izkopšanas. Par uzcītīgu darbu pensionāre ir saņēmusi vairākus padomju laiku augstus apbalvojumus, arī nopelniem bagātās kolhoznieces nosaukumu. No tiem pensionāre nekaunas, jo visu mūžu pret savu darbu izturējusies ar lielu atbildības sajūtu. Arī tagad viņai nav laika čīkstēt par slimībām, jo radusi visu dienu kustēties gan mājas solī, gan strādāt dārzā un siltumnīcā. Pensionāres dienas gaitas sākas jau sešos no rīta. Īss atpūtas brīdis iznāk vienīgi tad, kad jāklausās ziņas. Var tikai apskaust sirmās kundzes kustīgumu un interesi par dzīvi, jo nevienā vārdā viņa nepiemin grūtumu un slimības. Izrādās, pensionāre vispār nelieto medikamentus. Pie sava ģimenes ārsta viņa dodas reizi gadā. Ja iesāpas kājas vai mugurā iemetas dūrējs, Annas kundze lieto kastaņu uzlējumu – gadu gadiem pārbaudītu līdzekli. Viņa ir gatava padalīties ar savu brīnumdrapju pagatavošanas recepti. Mazdēli rudeņos salasa kastaņus. Tie jāizkaltē, pēc tam jāsasmalcina un jāaplej vismaz ar puslitru degvīna. Uzlējumam nedēļu ir jānostāvas, un tad tas ir gatavs lietošanai. To uz sāpošām vietām smērējot visa ģimene, un neviens nesūdzas, ka nepalīdz. Pensionāre uzskata, ka labākās zāles pret visām slimībām ir optimisms, kustēšanās, svaigs gaiss un rūpes par tuviniekiem. Piedzīvo uzbrukumu ar naziSkatoties uz dzīvespriecīgo pensionāri, nepamet sajūta, ka viņa bijusi likteņa lutināta. Izrādās, esmu alojusies, jo viņai dzīvē nācies pārciest lielas traģēdijas. Strādājot toreizējā kolhozā “Ļeņina ceļš” un uz laiku aizvietojot priekšsēdētāju, Annas kundze piedzīvoja uzbrukumu ar nazi. Kolhozā, atzīmējot vecā gada aiziešanu, svinību telpā ienācis kāds kolhoznieks, klusēdams piegājis pie Annas un ar nazi iedūris sirds rajonā. Par laimi, dūriens nav bijis pārāk dziļš un nebija pārāk dziļi skāris dzīvībai svarīgo orgānu. Tolaik Valkā strādājis talantīgs ķirurgs, kas izglābis cietušajai dzīvību. Pēc šī negadījuma sieviete vēl ilgi nav varējusi atgūties, jo tolaik nebija pieejami psihologi un psihoterapeiti, kas palīdzētu pārvarēt un aizmirst notiekošo. Ejot pa ielu vai vienai uzturoties telpā, Annas kundzi pārņēmušas nāves bailes.Vainīgo tiesa pat nenotiesāja, jo viņu atzina par nepieskaitāmu.No visas sirds mīl savus bērnusLiktenim labpatikās Annai sagādāt vēl kādu dzīves pārbaudījumu. Pēc smagas slimības viņai nevarēja būt bērnu, tāpēc ģimene nolēma, ka adoptēs mazuli. Cilvēki domāja, Dievs darīja. Kazaki ieguva nevis vienu, bet uzreiz divus bērniņus – dēlu un meitu, kuri pavisam maziņi bija atņemti kādai mātei. Pensionāre joprojām atceras auksto ziemas dienu, kad pa durvīm ieveda divus nobijušos bērnus ļoti netīrās drēbēs. Kopš tā brīža Līga un Jānis kļuva par savējiem un nevienu dienu netika uzskatīti par audžubērniem. Pensionāre uzskata, ka nav bijušas tikai vieglas dienas. Līgai sākumklasēs grūti gājis mācībās, tāpēc trīs gadi pavadīti tālu no mājām – Adamovas internātskolā Rēzeknes pusē. Mamma ļoti lepojas ar savu meita, jo Līga izaugusi par cītīgu, čaklu un mērķtiecīgu cilvēku. Bez īpašas skubināšanas viņa vidusskolu pabeigusi neklātienē un soli pa solim virzījusies uz savu mērķi – apgūt medicīnas māsas palīga profesiju. Tas ir izdevies, jo Līgai diploms ir kabatā. Līdz šim viņa brauca uz darbu Vidzemes slimnīcā Valmierā, bet kopš septembra sāks strādāt sociālās aprūpes nodaļā Valkas slimnīcā. Tomēr par Jānīti, kā mamma mīļi dēvē dēlu, gan sāp sirds un reizēm nākas noslaucīt kādu nodevīgu asaru. Dēls savu dzīvi posta ar alkoholu, bet Annas kundze ir sapratusi, ka viņas spēkos nav šo situāciju mainīt. Tāds ir likteņa uzlikts pārbaudījums. Mājas labais gariņšSarunas nobeigumā lūdzu meitai Līgai raksturot savu mammu. Viņa mammu mīļi noglāsta ar acīm un teic, ka labākus vecākus pat nevarētu iedomāties. Nekad ne tētis, ne mamma uz bērniem nav pacēluši balsi, bet gan ar pacietību ierādījuši darbu un iemācījuši dzīves gudrību. Mamma joprojām uzmana katru mājinieku un zina, kas jādara, lai visi dzīvotu saticīgi un pārticīgi. Jubilāre uzskata, ka viņiem ģimenē nav nekādas izslavētās krīzes, jo visu mūžu viņi ir strādājuši un gādājuši, lai būtu, ko celt galdā, nevis gaidījuši debesmannu no valdības. Pensionāre atklāj, ka uz svinībām ieradīsies vismaz 20 viesu, kuriem pati kopā ar Līgu gatavos mielastu. Līdz šim uz visiem svētkiem pensionāre pati cepusi lielo svētku torti no pašu audzēto vistu olām. Joprojām viņa aprūpē desmit dējējas, bet torti gan vairs necepšot. Nu esot pienācis laiks mazliet atpūsties un baudīt citu ceptu kūku.
