Pasaulē mūžīgs ir tikai laika tecējums. Viss pārējais mainās. Sairst impērijas, uzvarētāji kļūst par zaudētājiem, diktatūru vietā nāk demokrātijas.
Pasaulē mūžīgs ir tikai laika tecējums. Viss pārējais mainās. Sairst impērijas, uzvarētāji kļūst par zaudētājiem, diktatūru vietā nāk demokrātijas. Ir procesi, kas noris pakāpeniski un miermīlīgi, ir citi procesi, kas noris sprādzienveidīgi.
Esam taču pieredzējuši, cik strauji sabruka PSRS, kaut veco režīmu it kā sargāja daudzmiljonu armija un pasaulē spēcīgākie specdienesti. To redzējām arī gadījumā ar Huseina diktatūras krahu Irākā — te vēl vakarā diktatora lielīšanās bija dzirdama televīzijā, te no rīta jau tauta gāza Huseina grandiozo pieminekli. Domājams, tā tas notiks arī ar Lukašenko režīmu Baltkrievijā. Paies vēl daži gadi, un “baltrutēņu” tauta sapratīs, ka viņi bijuši nelaimīgi, un tad tikai jācer, lai viss notiktu bez traģiskiem starpgadījumiem.
Nupat pasaulē veidojas situācija, kas jau drīzā nākotnē sola būtiskas pārvērtības galveno spēka centru izkārtojumā.
Krieviskais “Drang nach Osten”
Aukstā kara laikā pasaule bija izteikti bipolāra, kur ASV un PSRS militārais spēks nodrošināja zināmu līdzsvaru. Pēc 1991. gada notikumiem ASV un NATO palika vienīgais vērā ņemamais globāla mēroga spēka centrs, un jau Jeļcins sāka sapņot par daudzpolāru pasauli, kur Krievijai ar 20 tūkstošiem atombumbu saglabātos tiesības sevi pieskaitīt pie viena no šādiem spēka centriem.
Pašlaik, kad Ķīna ar pusotra miljarda iedzīvotāju sākusi nepieredzēti strauju attīstības tempu, politiķi sāk runāt par trim svarīgākajiem spēka centriem. Tā kā Putins nospriedis, ka Krievija pasauli spēj turēt “īsā pavadā” ar saviem energoresursiem, tad gluži dabīgi, ka nafta un gāze tiek piesolīta “Padebešu valstībai”. Un Ķīnā patiešām draud ekonomiskā pārkaršana, ja laikus netiks atrisināts jautājums par energoapgādi pilnā apjomā.
Divas gāzes vadu līnijas un viens naftas vads, tas ir milzu projekts tuvākajiem pieciem gadiem. Kādas pārmaiņas tas sola?
Varam paredzēt, ka tuvākajos gados Ķīnas lētie ražojumi pārpludinās visas pasaules tirgu, apdraudot arī Eiropas uzņēmumus. Bet tas būs tikai sākumā, jo agri vai vēlu ķīnieši sev prasīs lielākas algas. Kādreiz bija anekdote: “Vai PSRS iespējams bads?” Atbilde: “Iespējams gadījumā, kad ķīnieši sāks ēst ar karotēm.”
Pašreizējie līgumi, ko Putins noslēdza ar Ķīnu, var dot jaunu stimulu vēl straujākam ekonomikas kāpumam komunistu pārvaldītajā lielvalstī. Savukārt Krievijai tas nozīmēs nepieciešamību pēc ķīniešu darbaspēka Sibīrijā un Tālajos Austrumos, un jāšaubās, vai pēc “trubu” izbūves viņi steigsies atpakaļ uz dzimteni. Gaidāmā dolāru plūsma ir koks ar divi galiem, jo līdz šim Krievija neprot izmantot to valūtu, ko nopelna tagad. Vienkārša algu un pensiju celšana noved pie inflācijas, tā sauktie DDP reģioni tāpat turpina grimt bezcerībā. Ko nozīmē DDP? Tie ir trīs vārdi, kas raksturo “varen plašo”, kad attālinās no Maskavas. Depresija ekonomikā. Dotācijas no Federālā budžeta. Un “pjanstvo” kā dzīvesveids.
Nākotne aizvien miglā
Krievijas redzamākie tautsaimnieki visai nopietni brīdina Kremļa kliķi par lielām nepatikšanām jau 2008. gadā, kad naftas dolāru pārpilnības dēļ var izcelties jauns finanšu sistēmas sabrukums. Zināms satraukums valda jau tagad, jo pēkšņi kritās dolāra kurss. Lieta tā, ka Kremļa stabilizācijas fonda valūtas uzkrājumi netiek novirzīti valsts modernizācijai, bet tiek ieguldīti ASV vērtspapīros. Prezidenta Buša uzsāktā militārā avantūra Irākā maksā dārgi, un valsts visu laiku spiesta aizņemties. Tas notiek ar valsts obligāciju izplatīšanu, ko pērk gan pašu amerikāņu miljonāri, gan ārzemnieki un, kā šoreiz, pat valdības. ASV kongress ar likumu noteicis, ka šis parāds nedrīkst pārsniegt… 8,45 kvadriljonus dolāru — kosmisku apmēru summu. Pašlaik valsts šo robežu jau sasniegusi. Un atkal tiek minēts 2008. gads, kad ASV valdība var izsludināt maksātnespēju jeb defoltu, un tad arī Krievijas naftas dolāri tutū. Ja tas notiek, tad tiek sagrauta visas pasaules ekonomika. Pagaidām gan ASV ekonomika tik spēcīga, ka grūti to satricināt, tāpēc daži pareģi visas nelaimes saista ar mistisko 2012. gadu. Lai kā tas būtu, arī šajā gadījumā darbojas likums par strauju notikumu gaitu, kad pienācis īstais brīdis.
Mazo spēlētāju ceļš
Kaut Latvija piejūgta lielajām ekonomikām, gudri darbojoties, ir iespējas daudz elastīgāk reaģēt uz varbūtējiem satricinājumiem.
Pati galvenā gudrība ir tā, ka mums maksimāli jāizmanto Briseles piešķirtā nauda, lai līdz 2012. gadam sasniegtu attīstītas valsts līmeni. Otrā gudrība būtu tā, ka nedrīkstam attīstīt tikai dažas saimnieciskās nozares. Treškārt, dzīves standarts jābalsta uz izglītību un zinātni.
Nepareizi dara tie gudreļi, kuri protestē, teiksim, pret AES būvi Lietuvā, jo, lūk, neesot atrisināts jautājums par radioaktīvo atkritumu noglabāšanu. Tā ir tikai laika problēma, jo zinātne jau pazīst baktērijas, kuras spēj noārdīt radioktīvos produktus.
daudzas valstis izstrādā rīcības plānus, kā rīkoties, pastiprinoties globālajai sasilšanai. Lielbritānijā paredzēts no zemienēm uz augstākām vietām pārvietot ap 50 tūkstošu lauku saimniecību. Kas par to domās Latvijā? Starp citu, tagad ir priekšvēlēšanu laiks, kad valdībai tiek pārmests pat par dabas stihijām. Kalvītis darītu prātīgi, ja jau laikus gatavotos šā pavasara gaidāmajiem Daugavas paliem — nekas priecīgs nav paredzams.
Nobeidzot šīs pārdomas, daži vārdi par un ap kukuļošanas skandāliem. Pasaules prakse pierāda, ka kukuļošana pati par sevi neietekmē ekonomiku valsta mērogā. Ekonomiku bremzē neizdarīgi ierēdņi, nodokļu nemaksātāji un ēnu ekonomika. Ja Ekonomikas ministriju vada pašpārliecināts nejēga, tad ar investīciju naudas dalīšanu notiek kā savulaik Guntim Ulmanim ar konfekšu sviešanu bērnu barā pie Ziemassvētku eglītes.
Korupcijas galvenais posts ir cilvēku personību morāla degradācija. Un arī tas, ka lielākus labumus gūst negodīgākie. Korumpēta sabiedrība ir morāli iepuvusi.
Pēdējā laika skandāli, kur viens “kretīns” aplamā citu “kretīnu”, galu galā var nest zināmu labumu nākotnē. Daudzi turpmāk raustīsies, un tas jau ir ceļš uz dvēseļu attīrīšanos.
