91. turpinājums. Uz mūsu balli tomēr atbrauca gan Kārkliņš, gan profesors Ķeniņš, par kuru tāpat bijām šaubījušies, ņemot vērā viņa cienījamos gadus.
91. turpinājums
Uz mūsu balli tomēr atbrauca gan Kārkliņš, gan profesors Ķeniņš, par kuru tāpat bijām šaubījušies, ņemot vērā viņa cienījamos gadus. Uz vilciena pienākšanas brīdi viesu sagaidītājos tiku nozīmēts arī es. Profesors Ķeniņš bija atbraucis kopā ar kundzi, pazīstamu literāti Austru Dāli. Ar mani sasveicinājās kā ar senu paziņu. Prātā palicis veids, kādā tiku iepazīstināts ar kundzi:
— Tā mana sanitārīte…
Kad visi sēdēja pie galdiem, Vilnis ar aktierisku izmaņu skandēja manis sacerētos veltījumus. Vairumā gadījumu nekādas īpašas reakcijas nebija, toties pēc Ludvigam Kārkliņam veltītās epigrammas atskanēja spontāna smieklu un aplausu vētra. Kārkliņš sēdēja gluži samulsis, bet profesors Ķeniņš gardi smējās, bārdā iekritušu asaru izslaucīdams. Visi jutās gandarīti par šādu smalku atspēlēšanos. Nevienam jau nebija noslēpums, kurš ir pantiņu autors, tāpēc nedaudz vēlāk Kārkliņš pienāca pie manis ar šampanieša glāzi un samiernieciski sacīja:
— Mani tomēr uztrauc jautājums — tiks vai netiks piedots.
— Tur mēs jums piedosim! — spontāni pašāvu pirkstu pret debesīm.
Lai nu kā, bet mūža liktenis Kārkliņam nebija labvēlīgs. Kaut savu priekšmetu studentiem viņš mācīja nevainojami.
Kad jau sākās dejošana, profesors Ķeniņš mani uzmeklēja un teica, ka vēloties nedaudz parunāt. Lai es viņam parādot sava dzejiskā sacerējuma tekstu, jo pēc dzirdētā viņam esot grūti spriest par kvalitātēm. Mēģināju atrunāties, ka tā tikai tāda lielā steigā tapusi perša bez literāras vērtības, bet atkārtotam lūgumam bija grūti atteikt. Nolīdām kaut kur klusākā kaktiņā, un profesors brīdi iegrima lasīšanā.
— Es jums neieteicu rakstīt brīvajās vārsmās, iesācējiem ir nepieciešams sevi disciplinēt, un to var panālt tikai tad, ja raksta pašās grūtākajās klasisko pantu formās. Bet vingrināties vajadzētu visiem, kas nolēmuši savu dzīvi veltīt rakstītajam vārdam. Tas nekas, ja dzīvē netapsit par dzejniekiem, jo paša mēģinājumi vēlāk dos iespēju daudz dziļāk izprast citu autoru rakstīto.
Tādi bija profesora Ķeniņa galvenie padomi man, kuru jau sāka uzlūkot par jauno dzejnieku. Un es simtprocentīgi tam visam piekrītu arī šodien. Neviens cits konsultants nekad šo aspektu netika analizējis. Bet to var viegli izskaidrot ar to, ka profesionāli dzejnieki ļoti reti ir labi pedagogi. Atis Ķeniņš noteikti tāds bija.
* * *
Ja runāt par pasaules lāpītāja talantu pilnveidošanu, tad viss līdz šim aprakstītais ir tikai studentiska ampelēšanās. Pavisam nopietns mēģinājums mani pievērst literatūras kritiķa profesijai notika ceturtā kursa laikā, un pie manis pārliecināšanas darba ar lielu neatlaidību ķērās, nu, kā jūs domājat, kurš?
Turpmāk vēl.
