76. turpinājums. Nevarēdams paciest tik ilgstošu sēru noskaņojumu, vienā pēcpusdienā izgāju pastaigāties pa pilsētu.
76. turpinājums
Nevarēdams paciest tik ilgstošu sēru noskaņojumu, vienā pēcpusdienā izgāju pastaigāties pa pilsētu. Bet arī tur viscauri bija dzirdama sēru mūzika, logos izlikti aizgājēja portreti sēru noformējumā, šur tur arī svecītes dega. Cilvēki staigāja klusēdami. Vērmaņdārzā, kur tolaik atradās Staļina krūštēls, bija saslieta metrus desmit gara sētiņa, kas visgarām apkarināta sēru vainagiem — ar veltījumiem no dažādām organizācijām. Pie krūštēla karavīru godasardze.
Vakaros lēnītēm nolīdu kādā tukšā auditorijā un lasīju Heinriha Heines bezgala jautro prozu, piemēram, “Šnābelovobska kunga memuārus”. Mana dvēsele prasījās pēc līdzsvara. Lai kāds nejaušs ziņkārīgais mani nepieķertu šādā Staļina piemiņu zaimojošā nodarbē, uz sola sev līdzās turēju atvērtu kādu valodniecības mācībgrāmatu.
Mūsu kursa komjaunatnes organizatori man lūdza sacerēt tekstu kaut kādam svinīgam solījumam vai kaut kam tamlīdzīgam, jo arī mūsu organizācijai vajagot noturēt attiecīgu sanāksmi. Tāds esot norādījums. Labi sapratu, ka mūsu meitenes neviena negrib neko runāt, tāpēc man jākļūst par kolektīva glābēju. Galvenā manis vārdotāja bija Inta Alekse, mūsu absolūtā teicamniece un sirdsskaidra aktīviste. Es tikai pēc 40 gadiem uzzināju, ko Inta no visiem slēpa, proti, ka viņas brālis dzīvo Kanādā. Vēlāk Inta pārmācījās par režisori un daudzus gadus strādāja Jelgavas tautas teātrī. Labi, toreiz runāt pretī Intai tik svarīgā un politiski slidenā lietā nebūtu bijis gudri, tāpēc tādu peršojumu solījos uzrakstīt. Dažas stundas nācās pildīt parādes durvju sargātāja pienākumus, šādas dežūras laikā nekādu darbu nebija, jo pasniedzēju garderobi pārzināja apkopēja. Atsēdos pie mazā dežuranta galdiņa un sāku sacerēt komjaunatnes pirmorganizācijas solījumu. Pareizu tekstu savirknēt nebija grūti, jo attiecīgo frazeoloģiju biju labi apguvis, un kaut kādu jēdzīgu saturu jau neviens negaidīja. Pretī sēdēja apkopēja, un pēc brīža ievēroju, ka pusmūža sieviete sākusi klusi raudāt. Tas mani ļoti pārsteidza, jo zināju, ka viņas alga tolaik bija tikai 280 rubļu, par 5 rubļiem vairāk nekā mana teicamnieka stipendija. Man izdzīvot palīdzēja vecāki, bet par ko viņai vajadzēja apraudāt Staļinu, šķita grūti aptverams. Bet, vēlāk nodomāju, varbūt viņa raudāja nevis Staļina, bet manis, vientiesīgā studentiņa dēļ, kurš lielā nopietnībā sacer kaut kādas nejēdzības? Vēl šodien nerodu atbildi.
Gatavo tekstu gribēju atdot Intai, bet viņa sāka lūgties, lai es pats arī nolasot visu priekšā. Pirmoreiz pa sērošanas dienām man sirdī iesvēla dusmas, bet vajadzēja savaldīties. Izlecieniem nebija piemērots laiks. Kad lasīju, mūsu pāris zēnu sēdēja aizmugurē un drūmi klusēja, raudzīdamies uz savām rokām. Meitenes arī klusēja, bet, kolīdz sāku mazliet vienmuļā balsī lasīt uzrakstīto, gandrīz visas jaunkundzes vilka laukā kabatlakatiņus un sāka tik slapji šņaukāties, ka kļuva gandrīz vai neomulīgi. Bet labs, kas labi beidzas. Turpmāk izlikāmies, ka šādas kolektīvās šņaukšanas nav bijis.
Mūsu institūta filologu fakultātēs viss bija norisis bez starpgadījumiem. Ne pirms, ne pēc nekādu starpgadījumu ar Staļina zaimošanu nebija.
Mazliet drūmāk bija gadījies Universitātē, tiesa, vēl iepriekšējā gadā. Diviem zēniem esot vajadzējis pārnest Staļina ģipša krūštēlu no vienas telpas uz otru. Viena maza kļūmīte, un ģipšainis nokritis un pret grīdas betona plāksnēm sašķīdis.
Pasniedzēji gribējuši izlīdzēties ar abu neveiklo studentu mutisku nosodījumu, bet ar to neesot bijuši mierā daži citi studenti no ģeogrāfijas fakultātes.
Turpmāk vēl.
