66. turpinājums. Nav sen, kad Andreju Upīti viens otrs dēvēja par dzīvo klasiķi un viņa romānus par izcilākajiem prozas sasniegumiem latviešu literatūrā.
66. turpinājums.
Nav sen, kad Andreju Upīti viens otrs dēvēja par dzīvo klasiķi un viņa romānus par izcilākajiem prozas sasniegumiem latviešu literatūrā. Tajā pašā laikā dažs izcils literatūras vērtētājs, piemēram, Jānis Grīns, mēģināja nolīdzināt līdz ar pīšļiem pat “Zaļo zemi”. Bet mēs, latvieši, šo indevi vērtēt rakstnieku no politisko partiju interešu viedokļa jau labi pazīstam no laikiem, kad Pēteris Šmits un viņa domubiedri noskauda Rainim Nobela prēmiju. Nekas mums labs neiznāks, ja patiesas mākslas vērtības ļausim saplosīt politiķiem un politikāņiem.
Kopš vidusskolas gadiem esmu bijis Andreja Upīša talanta cienītājs. Tur sava loma bijusi skolotājai Marijai Bērzkalnei, kuras repertuārā “Zaļās zemes” pieminējums biežuma ziņā sekoja tūlīt aiz “Mērnieku laikiem”. Nezinu kāpēc, bet man Upīša romāni nekad nav likušies garlaicīgi, jo nedaudz smagnējos teikumus atdzīvina īsti tautiska izteiksme un tik spilgtu tipu galerija, ka iespējams vienīgi sajūsmināties.
Jau kopš iestājeksāmenu laika sadraudzējos ar Eduardu Spriņģi, kurš nāca no Skrīveru novada, tur ilgus gadus dzīvoja “Krieviņos”, mājās, ar kurām faktiski saistās “Zaļās zemes” centrālie notikumi. Eduarda daudzie nostāsti romāna uztveri darīja krāsaināku. Šādas netiešā ceļā iegūtas zināšanas jebkuru pārdzīvojumu dara emocionālāku.
Tikko sāku studēt, vēl līdz galam nebiju iepazinis savus kursa biedrus, kad visa Latvija atzīmēja Andreja Upīša 75 gadu jubileju. Tā bija pēdējā no Andreja Upīša jubilejām — bet tādas atzīmēja ik pa 5 gadi —, kad pats gaviļnieks vēl izskatījās gana možs un darboties spējīgs. Tas nozīmē, ka es vēl paguvu.
Tomēr jubilejas svinības nebija pati pirmā reize, kad vaigu vaigā skatīju Upīti. Tāds mazs ceturtdaļmirklītis gadījās pavisam nejauši, kad gāju pa Krišjāņa Barona ielu. Biju jau ievērojis, ka savdabīgais nams iepretī Vērmaņdārzam ir Rakstnieku savienības mītne, kaut varenās durvis vēl nebiju mēģinājis atvērt. Tā kādā atvasaras pēcpusdienā es kātoju garām šim namam, kad pēkšņi atvērās smagās durvis un pa tām divu vīru pavadībā iznāca neviens cits kā pats Andrejs Upīts ar pelēku platmali galvā. Vīri bija tik ļoti nodarbināti paši ar sevi, ka nejaušam garāmgājējam gluži neviļus vajadzēja apstāties un pagaidīt, kamēr atbrīvojas ietve. Rakstnieks soļus lika uzsvērti lēni un cienīgi, un viņa mērķis nepārprotami bija melnais limuzīns, kas piebraukts pašā ietves malā. Viens no pavadoņiem pie mašīnas piesteidzās pirmais un pakalpīgi atvēra durvis. Andrejs Upīts neskatījās ne pa labi, ne kreisi, viņa gaita atgādināja neredzīga cilvēka pārvietošanos, kad visu apkārtni gājējs it kā cenšas uztvert ar katru auguma šķiedru. Ievēroju, ka spoži lakotais limuzīns ir ZIS, tolaik pati lepnākā padomju ražojuma automašīna, tādas Rīgā bija tikai divas vai trīs. Es neņemos apgalvot, ka šāda mašīna tolaik piederēja pašam Upītim, var jau būt, ka viņš varēja izmantot Augstākās Padomes prezidija braucamo, jo skaitījās taču Kirhenšteina vietnieks.
Tikpat nejauši Andreju Upīti dabūju skatīt uz ielas vēl vienreiz, gadus četrus vai piecus vēlāk. Gāju pa Elizabetes, toreizējās Kirova ielas apbūvēto pusi garām Piena restorānam. Tagad tur viesnīca “Latvija”.
Turpmāk vēl.
