59. turpinājums. Brička pašu paradoksālāko kalambūru prata pateikt tik lielā nopietnībā, ka viņa seja līdzinājās pārakmeņota nevainības jēra atveidam.
59. turpinājums
Brička pašu paradoksālāko kalambūru prata pateikt tik lielā nopietnībā, ka viņa seja līdzinājās pārakmeņota nevainības jēra atveidam, un tā jau ir liecība par patiesa satīriķa dzirksti, kas piemīt ne jau visiem, kas praktizējas humora žanrā. Daudz vairāk prātā palikuši nostāsti, kuros Brička pieminēts kā jautru nebēdnību rosinātājs.
Kādu dienu Tālivaldis iegājis “Karoga” redakcijā pie draugiem patērzēt. Vīri pašlaik savā starpā apsprieduši nesen saņemtos Jūlija Vanaga dzejoļus. Vienu no konjunktūras sikšņojumu lapām, uz kuras autora vārds nav bijis uzrakstīts, viesis palūdzis uz dažām minūtēm, lai parādītu vēl kādam. Pārgājis pa gaiteni uz “Literatūras un Mākslas” redakciju, kurā tolaik dzejas nodaļu pārzināja Meinhards Rudzītis, daudz pārspriestā dzejojuma “Atzīšanās Majakovskim” autors. Brička tā kaunīgi tuvojies galdam, dzejoļu lapu sev priekšā turēdams. Viņš, lūk, te gribot… nu, gribot cienījamam dzejas meistaram parādīt… Nemaz nezinot, vai tāda manta kam lieti derīga. Rudzītis lēnā garā izlasījis pasniegto manuskriptu, pakasījis pakausi, izlasījis vēlreiz un tad sācis uzrādīt visādas vainas. Te atskaņu pāris gauži novalkāts, te vesela frāze it kā dzirdēta jau, te doma divējādi saprotama, kas sociālistiskā reālisma darbos nav pieļaujami, bet pats galvenais… Brička tikai klausījies un klusējis, ar galvu piekrītoši mādams, līdz beidzot bildis:
– Tā jau es domāju, ka Jūlijam Vanagam šis dzejolis nav izdevies.
Nu Meinhards Rudzītis juties gauži samulsis:
– Ko ta’ tu neteici, ka tas Vanaga dzejolis? Es domāju, ka tavs.
– Bet es jau arī neteicu, ka tas mans dzejolis, – Brička savukārt atbildējis pavisam nesatricināmā mierā.
Nu Meinhards sēkdams lasījis manuskriptu vēlreiz, līdz ķēris sev pakausī ar abām:
– Nu re, ja tā labi iedziļinās, tad pavisam cita lieta.
Otrs jautrs atgadījums attiecas uz divu Tālivaldu draudzību. Runa būs par dzejnieku Tālivaldi Kalnāju, kuru jau pieminētajā jauno autoru seminārā kāds no vērtētājiem ar humoru uz pusēm nosauca par latviešu padomju fabulas ciltstēvu. Ja tā, tad padomju fabula gan stipri atpalika no priekšpadomju. Tolaik dzejnieks jau strādāja pie fabulu krājuma “Varde un ekskavators” sakārtošanas. Bet notikuma priekšvēsture jāsāk ar to, ka kādu vakaru Brička ieradies mājās krietnā kunga dūšā, ne pa jokam nokaitinādams savu dzīvesbiedri. Nākamajā rītā sieva, no mājas iziedama, rūpīgi noslēpusi visas vīra virsbikses, bet mazā namiņa ārdurvis aizslēgusi. Kad dzejnieks tā pavēlāk pamodies, briesmīgi kārojies pēc kādas pudeles alus, bet kur tu cilvēks rādīsies īsajās sporta bikšelēs. Te par laimi atnācis glābējs otra Tālivalda personā. Pie vienīgā istabiņas loga ārpusē stāvēja masīvs akmens galds. Brička atvēris logu, un draugs no galda veikli ielēcis istabā. Gudrojuši, ko darīt, ja par diviem tikai vienas bikses. Kalnājs Iģuciema iespējas nav pārzinājis, tāpēc nosprieduši, ka pēc alus jāiet Bričkam. Kalnājs bija maza auguma, tāpēc draugam viņa bikses sniegušās tikai līdz puslieliem, bet platuma ziņā varējis iztikt — abi tādi kalseni kā sienāži.
Turpmāk vēl.
