58. turpinājums. Man, protams, bija mazliet žēl, jo jaunam cilvēkam jebkurā situācijā vieglāk kontaktēties ar saviem vienaudžiem.
58. turpinājums
Man, protams, bija mazliet žēl, jo jaunam cilvēkam jebkurā situācijā vieglāk kontaktēties ar saviem vienaudžiem. Un manas bažas arī piepildījās, jo pēc tam vairākus gadus redakcijā literāro daļu vadīja cienījamas dāmas gados, kas nemaz neatbilda avīzes profilam. Tāpēc turpmāk vispār mēdzu kontaktēties tikai ar dzejas konsultantu, vēl jo vairāk tāpēc, ka mazāk domāju par publicēšanos. Man bija vajadzība vienkārši parunāties ar kādu dzejas sapratēju. Jau pirmajā pazīšanās rudenī Brička ierosināja, lai es nepaļaujoties uz viņa padomiem vien, lai aizejot arī pie Rakstnieku savienības oficiālās konsultantes Mirdzas Ķempes. Kad es par šādu iespēju sāku stomīties, dzejnieks man ierosināja vispirms aiziet pie Andra Vējāna, kurš ne visai sen kā bija sācis strādāt žurnāla “Karogs” redakcijā. Vējāns, mēs jau zinājām, tajā laikā gatavoja izdošanai savu pirmo dzejoļu krājumu “Jaunība”, kas gadu vēlāk izraisīja gan kritiķu, gan lasītāju labvēlību. Faktiski Vējāns pārstāvēja to dzejas kvalitatīvo lēcienu, kas pēckara panīkuma gados pieteica jauna viļņa parādīšanos, šī dzeja bija jau pie ārdurvīm klauvējošās Ojāra Vācieša paaudzes priekšvēstnese. Bija parādījušās, protams, arī citu dejnieku debijas, savs svaigums piemita Montas Kromas, Cecīlijas Dineres, Alfrēda Krūkļa pirmajām grāmatiņām, ar cerībām gaidījām Arvīda Skalbes un Tālivalda Bričkas sasparošanos. Kaut kā bija noticis, ka lietas izkārtojās dabiskā secībā, un dzejas dieva untums priekšplānā tobrīd izvirzīja tieši Andri Vējānu. Tāpēc es labprāt paklausīju Bričkas ieteikumam un kādā rudenīgā dienā vēru “Karoga” redakcijas durvis. Andris Vējāns, uzzinājis, ka mācos tajā pašā augstskolā, kuru viņš pats nesen beidzis, kļuva pavisam priecīgs un vēlīgs pret mani. Tā kā nu jau biju izmēģinājis virināt Benjāmiņu nama smagās durvis, tad drīz vien sadūšojos un uzmeklēju arī Mirdzu Ķempi. Bet tas jau būs cits stāsts.
Kas vēl palicis atmiņā no tām senajām tikšanās reizēm ar Tālivaldi Bričku? Nekas īpašs. Dažkārt saredzējāmies 1953. gada jauno autoru semināra laikā. Parasti starpbrīžos viņš stāvēja kaut kur maliņā un sarunājās ar kādu no sava gadagājuma jaunajiem, visbiežāk ar Arvīdu Skalbi. Viņus laikam bija satuvinājusi prasme ļoti nopietni jokot. Parasti tikai sasveicinājāmies un pārmijām dažus nenozīmīgus vārdus. Nekad negadījās dzejnieku sastapt iereibušu, kaut biju dzirdējis, ka dažkārt viņam patīk pasēdēt ar uzticamiem draugiem pie kaut kā stiprāka par kafiju. Nopratu, ka Bričkas talantam piemīt arī satīriķa dotumi, kaut publikācijās tas parādījās reti. Viena otra kodīga epigramma, kas tolaik rakstnieku aprindās klīda apkārt kā mutvārdu daiļrades paraugs, īstenībā bija Tālivalda Bričkas sacerēta. Varbūt viņš slēpās aiz pseidonīmiem? Netiku to noskaidrojis. Tikai jāatceras, ka tajā laikā bija visai mazas iespējas nodrukāt satīriskas ievirzes darbus, gandrīz vienīgais humora izdevums bija “Padomju Jaunatnes” regulāri izdotā lappuse “Asā slota”, jo žurnāls “Dadzis” parādījās dažus gadus vēlāk.
Turpmāk vēl.
