51. turpinājums. Daudz atraktīvāks bija rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Plotnieks, no viņa burtiski kūsāja enerģija.
51. turpinājums
Daudz atraktīvāks bija rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Plotnieks, no viņa burtiski kūsāja enerģija. Viņš bija karojis Sarkanajā armijā, frontes apstākļos uzņemts partijā, tāpēc daudzi viņam paredzēja spožu karjeru. Bet tad sekoja kā spēriens no skaidrām debesīm — kāda savulaik pievilta sieviete bija sameklējusi fotogrāfiju, kurā Plotnieks redzams aizsarga formastērpā. Fotogrāfija tika nodota, kur pienākas, un spoži sāktā karjera bija galā. Nepārmeta jau cilvēkam, ka viņš pirms iesaukšanas obligātajā dienestā pāris nedēļu pabijis aizsargos, viņa galvenā kļūda bija tā, ka šo savas biogrāfijas faktu noklusējis mīļotās partijas priekšā. Būtu viņš toreiz visu atklāti ierakstījis autobiogrāfijā, partijas birojā pabārstījis pelnus sev uz galvas, un neviens viņam neko nepārmestu. Tāda bija tā laika tradīcija.
Ja tagad man jāstājas Tirdītāja priekšā un sava tā laika rīcība jānovērtē ar sirdsapziņas mērauklu, tad lielos vilcienos man nav ko sev pārmest. Darīju daudz muļķību, tas tiesa, bet mani attaisno jaunība. Kādreiz dzejnieks Bruno Saulītis, kad viņam pieminēju kara gados rakstītos dzejolīšus, pavisam kategoriski bilda:
— Toreiz jau katru dienu rakstīju pa dzejolim. Tas nebija nopietni, jo cilvēks vismaz līdz 20 gadu vecumam uzlūkojams par nepieskaitāmu.
Man tolaik bija tikai astoņpadsmit. Bet paradokss slēpjas tajā apstāklī, ka tie, kas bija desmit gadu vecāki par mani, kopumā ir sastrādājuši daudz vairāk stulbību. Turklāt no viņu stulbībām nereti cieta citi cilvēki.
Esmu daudzkārt dzirdējis, ka tā laika komjauniešiem bija romantiķu dvēseles, ka pats laiks šķita romantisks. Esmu par šo tēmu domājis, un mans atzinums pavisam vienkāršs: romantiska un skaista ir jaunība pati par sevi, un kaut kādai tur komjaunatnes organizācijai varēja būt tikai savdabīga fona loma. Romantiskas izjūtas jauniešus pavada visur un vienmēr, kur notiek kāda čupošanās. Bija laiks, kad jaunieši, galvenokārt studenti, vasarās brauca pastrādāt uz Kazahijas neskartajām zemēm, un komjaunatnes izsniegtajām ceļazīmēm šajā sakarībā tikai pakārtota nozīme. Gāja gadi, un jaunieši vasaras pavadīja celtnieku vienībās tepat Latvijā. Citi jaunieši mēdza piedalīties arheoloģisko izrakumu veikšanā — un lai kāds mēģina apgalvot, ka tur nebija savas romantikas!
Kad es atceros to tālo vasaru, kad ar velosipēdu krustu šķērsu izbraukāju vienu no Latvijas skaistākajiem novadiem, man itin nemaz negribas domāt par toreiz darāmā darba bezjēdzību. Ar vieglu sirds kņudēšanu atceros agrās rīta stundas, kad braucu cauri rasas lāsēs mirdzošām birzīm. Tad gribējās nokāpt no velosipēda un soļot kājām, lai paildzinātu vienreizīguma burvības mirkļus.
Turpmāk vēl.
