36. turpinājums. Es vasarā, gatavodamies mācībām skolā, romānu biju ļoti uzmanīgi izlasījis, tāpēc varēju paspīdēt ar teicamu atmiņu.
36. turpinājums
Es vasarā, gatavodamies mācībām skolā, romānu biju ļoti uzmanīgi izlasījis, tāpēc varēju paspīdēt ar teicamu atmiņu. Meitenes drīz uztvēra manu zibenīgo reakciju, tāpēc sāka bombardēt pastiprināti tieši mani. Skolotāja arī sāka mani saspringti vērot, bet man nepietrūka un nepietrūka vārdu no Upīša plašās personu galerijas. Savā ziņā biju iekritis, jo turpmāk nokļuvu īpašā skolotājas uzmanības degpunktā.
Sacerējumu rakstīšana man kļuva aizvien veiksmīgāka, par saturu allaž tiku uzslavēts, bet mana vājā vieta bija gramatika. Vismaz viena kļūda iespruka katrā sacerējumā, lai kā būtu centies. Ar vienu mājas sacerējumu es tomēr smagi pārspīlēju, jo biju pierakstījis pusotras burtnīcas. Kad stundā noliku Bērzkalnei uz galda savu garadarbu, vispirms saņēmu aizrādījumu:
— Vajadzēja rakstīt jaunā burtnīcā, ja vecā gandrīz pilna!
— Skolotāj, bet man abas burtnīcas ir jaunas…
Tikai tagad saprotu, kādas papildu rūpes sagādāju skolotājai, jo rakstu darbi taču jāizlasa un jāizlabo. Bet Bērzkalne neko nepārmeta, tikai mazliet demonstratīvā tonī atvainojās par nevietā izteikto aizrādījumu. Ja nemaldos, toreiz sacerējumā bija iesprukušas kādas trīs interpunkcijas kļūdas, bet tas jau tikai tāds sīkumiņš.
Gāja gadi. Cesvaines vidusskola svinēja kaut kādu apaļu jubileju ar visu bijušo audzēkņu salidojumu. Aizbraucu arī es. Pēc daudziem gadiem atkal redzēju skolotāju Mariju Bērzkalni, kura stāstīja par vidusskolas tapšanu, par pirmo gadu pieredzējumiem. Savā lēnajā un ļoti skaidrajā dikcijā viņa stāstīja par divdesmito gadu skolēniem un viņu interesēm, par brīnišķīgi siltajām attiecībām starp audzēkņiem un skolotājiem. Par to, kā tolaik skolēni bieži pulcējušies pie saviem audzinātājiem mājās, grupējoties pēc interesēm. No toreizējās Ļeņingradas, no “Karaļa Līra” filmēšanas vietas telegrammu savai skolai un skolotājai Bērzkalnei bija atsūtījis Kārlis Sebris. Kad pie galdiem jau visi bija gana mielojušies, uzmeklēju savu skolotāju un stādījos priekšā, piebilstot, ka es gan esmu viņas audzēknis no Madonas perioda. Bet skolotāja sākumā nevarēja atsaukt mani atmiņā, viņa bija pārāk dziļi ienirusi daudz dziļākos un mīļākos atceru slāņos, turklāt visu laiku pie viņas nāca ļoti cienījami un pašapzinīgi kungi, kuri viens pēc otra solījās savās lepnajās mašīnās viņu aizvest uz “Čiglām”. Nolēmu, ka man jāpaiet maliņā, piekāpjoties daudz dižāku audzēkņu priekšā.
Bet tad palīdzēja jau pieminētā publikācija un Ojāra Trejdāsa nepareizā e izruna. Saņēmu vēstuli ar mazliet neparastu adresi uz aploksnes: Alfrēdam Gobam Valkā.
Bet pastnieks mani pazina, tāpēc vēstuli saņēmu. Aizsūtīju savu pirmo dzejoļu grāmatiņu “Pazemes ūdeņi”, un līdz ar to bijām pazīšanos atjaunojuši. Bet arī turpmāk gadījās, ka adresē uz aploksnes tiku nosaukts par Alfrēdu. sākumā domāju, ka cilvēkam sirmā vecumā mans uzvārds asociējas ar literatūras zinātnieku Alfrēdu Gobu, kura darbi savulaik bija ļoti populāri. Tikai ar laiku sāku saprast, ka patiesās asociācijas radījis mana tēva brālēns Alfrēds, kas divdesmitajos gados, mācoties Cesvaines vidusskolā, bija sācis rakstīt dzejoļus. Tātad, nevis kritiķis, bet vēlākais mācītājs Goba, kas jaucis prātus. Vēstuļu saturs gan liecināja, ka skolotāja pavisam labi spējusi atsaukt atmiņā manus Madonas gadu darbus un nedarbus.
Turpmāk vēl.
