32. turpinājums. Saskāries ar milzu grūtībām gan krievu, gan vācu valodas apguvē, es gluži vienkārši nobijos no trešās svešvalodas mocībām.
32. turpinājums
Saskāries ar milzu grūtībām gan krievu, gan vācu valodas apguvē, es gluži vienkārši nobijos no trešās svešvalodas mocībām. Vienu stundu gan biju aizgājis uz fakultatīvajām nodarbībām pie Jakoviča, bet tur visi tik vareni runāja angliski, ka es ar savām priekšzināšanām galīgi neko nesapratu.
Cesvainē nebiju sliktākais skolēns krievu valodas prašanā, vismaz izrunā daudziem gāja krietni grūtāk. Tomēr skolotāja Rudzroga laikam mūs kā īstenus lauciniekus bija nedaudz žēlojusi, jo stundās ļāva atbildēt latviski, izņemot, protams, tulkošanu un atstāstījumus. Bet Madonā jau no pirmās stundas iekritu kā pie marsiāņiem, jo šeit latviski nevienam nebija ļauts atbildēt ne gramatiku, ne literatūru. Īpašas tekstu tulkošanas vairs nebija, paskaidroti tika vienīgi svešāki vārdi, bet krievu klasiskās literatūras darbi bija jāmācās gluži tāpat kā latviešu literatūra pie skolotājas Bērzkalnes. Ko es šādā situācijā varēju iespēt? Labi, ja vajadzēja kādu dzejoli vai prozas citātu apgūt no galvas. Bet parasti tika prasīta arī darbu analīze, un to vis tik vienkārši nevarēja iezubrīt. Pats Jakovičs mums skaidroja, ka ikvienas svešas valodas apguvē ir cikli, kad nākas pārvarēt ļoti grūtus periodus, bet pēc laiciņa viss it kā atkrīt vaļā, un tad seko vieglais un patīkamais posms. Man pirmajā ceturksnī bija nesekmīga atzīme, otrajā kaut kā izvilku uz trijnieciņu, bet mācību gada beigās jau biju pārējos klases biedrus piedzinis tiktāl, ka ņēmu rokā Džeka Londona stāstus un lasīju tos krievu tulkojumā. Kad pēc gada pārtraukuma atgriezos skolā, biju praksē nostiprinājis sarunvalodas iemaņas, un vairāk man nekādu grūtību nebija, skaitījos gandrīz vai teicamnieks. Ar Jakoviča dotajām zināšanām es arī augstskolā biju pārāks par daudziem kursa biedriem, izņemot vienīgi latgaliešus.
Liela nozīme valodas apguvē tika ierādīta rakstu prasmes izkopšanai, jo katru sestdienu mēs rakstījām diktātus. Un katru pirmdienu visas burtnīcu kaudzes bija izlabotas un atzīmes sarakstītas žurnālā. Rakstījām arī sacerējumus un atstāstījumus.
Jūlijs Jakovičs ļoti dziļi izprata krievu klasisko literatūru, un šajā ziņā bija jūtama vēl pirmsrevolūcijas laika skola. Mēs daudz un ar patiku mācījāmies no galvas, bet populārākās Ņekrasova dzejas iemācījāmies arī dziedāt. Jakovičs bija apveltīts ar brīnišķīgi sulīgu basu, un viņš ar lielu labpatiku mums nodziedāja priekšā krievu romantiskās kuplejas un romances. Dziesma par 12 laupītājiem vien bija ko vērta!
No politisku jautājumu apspriešanas Jakovičs ļoti prasmīgi izvairījās. Man palicis prātā, ka viņš bija gatavs diskutēt par filozofijas tēmām, bet tur viņam trūka kompetentu sarunbiedru. Skolā viņa autoritāte bija tik liela, ka laikam arī direktors viņam atļāva nelielu brīvdomību. Šo manu pārliecību apstiprina fakts, ka viņš kādreiz bija atļāvies visai asi iebilst pionieru vadītājai, kura, jau būdama vadoša partijas darbiniece, šo gadījumu nespēja piedot. Bet skolēni jau to īpaši nemanīja. Atceros tikai vienu gadījumu, kad Jūlijs Jakovičs atļāvās mūsu klasē moralizēt. Bija ļoti jaukais 1950. gada pavasaris, kad Madonā ik ceriņkrūmā pogoja lakstīgalas. Jaunos cilvēkus tas vilktin vilka uz Mīlestības gravu, kas sākās turpat aiz skolas. Bet klusos vakaros nereti notika mūsu improvizētās zaļumballes kaut kur piepilsētas priedītēs. Bija viens akordeona spēlētājs, bet pārējie dejoja zālainā laukumiņā. Viss notika pieklājības robežās, arī dejas bija parastie valši un fokstroti, nekādu ākstību. Ja vispār bija iespējams kas aizdomīgs, tad tikai pēc tumsas iestāšanās, kad pārīši devās mājup pa mazajām un klusajām ieliņām.
Turpmāk vēl.
