30. turpinājums. Protams, pamata teorēmām un formulām bija jābūt galvā. Pamatskolā mana stiprā puse bija galvas rēķini, lai piesēdētu pie rakstu darbiem, man pietrūka pacietības.
30. turpinājums
Protams, pamata teorēmām un formulām bija jābūt galvā. Pamatskolā mana stiprā puse bija galvas rēķini, lai piesēdētu pie rakstu darbiem, man pietrūka pacietības. Madonā pavadītais laiks šo manu ieradumu lauza, sametušies kopā ar pušelnieku Grāvīšu Jāni, mēs nereti stundām ilgi funktierējām, kā pareizāk atrisināt pašus sarežģītākos teksta uzdevumus trigonometrijā vai algebrā. Pēc tam mūs pārņēma dziļš gandarījums, kad stundas laikā nebija jādreb bailēs par savu nezināšanu. Tolaik skolotājam klasē nebija cita uzskates līdzekļa kā vienīgi krīts un tāfele, un tas mūs pasargāja no vēlāko gadu sērgas, kad matemātikas reāla mācīšana tika aizstāta ar plakātu un dažādu munsturīgu ierīču demonstrēšanu. Šādi uzskatāmības triki pamatos domāti tēlainās domāšanas, nevis loģiskā saprāta izkopšanai.
Jau rakstīju, ka tajos gados skolās bija ne tikai beigšanas, bet arī pārcelšanas eksāmeni, turklāt to skaits bija liels, no 8 līdz 12. Bija priekšmeti, kas prasīja nopietnu gatavošanos, jo vajadzēja pārlasīt lielu skaitu lappušu. Matemātikā parasti bija trīs eksāmeni: viens rakstiskais un divi mutiskie — algebrā un ģeometrijā atsevišķi. Ja rakstos es dažkārt mēdzu pielaist kādu neuzmanības kļūdu, tad par mutiskajiem gan biju pilnīgi drošs, ka mana atzīme būs teicama. Tā bija kolosāli laba sajūta, ja tu ej uz pārbaudījumu un sirdī esi absolūti pārliecināts, ka uz jebkuru jautājumu vari atbildēt bez apdoma. Mani pat ērcināja eksaminētāju nevēlēšanās manu stāstījumu uzklausīt līdz galam, jo parasti tikai paraudzījās uz tāfeli, kur biju visu vajadzīgo sazīmējis, un jau pēc pirmā teikuma pārtrauca. Bet man taču tā gribējās palepoties ar savām zināšanām! Tas nenozīmē, ka nebija skolēnu, kam pirms eksāmeniem nepiemestos lampu drudzis, bija arī bezcerīgi gadījumi, kad cilvēks gluži vienkārši nemācījās, un tad skolotāja nopūlējās līdz spēku izsīkumam, lai tas jaunais cilvēks vismaz godam beigtu skolu, bet varu droši apgalvot, ka lielā puse klases jutās līdzīgi man.
Vecā kaluma skolotāju šarms slēpās apstāklī, ka viņi lieliski prata apvienot sevī prasīgumu ar cilvēcīgumu, ārēju skarbumu ar jūtīgas sirds siltumu. Par šīm īpašībām mēs dziļi cienījām skolotāju Kurmi, kura grūtāk audzināmos puišus necentās vis atgrūst no skolas, kā tas nereti mēdz notikt, bet pielika visus spēkus, lai ikvienu dulburjānīti noturētu un novadītu līdz izlaiduma svinīgajam aktam. Lai cik tolaik bija trūcīgi materiālie apstākļi, mēs tomēr savācām vecāku doto naudiņu un savai audzinātājai par piemiņu uzdāvinājām skaistu galda pulksteni mākslinieciskā koka ietvarā. Skolotāja toreiz apraudājās, jo tikai viņa pati zināja, cik lielu nervu enerģiju bija patērējusi darbā ar delverīgu zēnu klasi.
Martai Kurmei nebija savas ģimenes, toties viņa izaudzināja un izskoloja audžumeitu. Vēlāk kopīgiem spēkiem Madonā uzcēla mazu, bet jauku mājiņu. Pēc daudziem gadiem es viņu apciemoju. Kad iejautājos, vai viņa atceras mūsu klasi, skolotāja pasmaidīja un norādīja uz man pazīstamo pulksteni, kas ritmiski tikšķēja uz rakstāmgalda, nepielūdzami atskaitīdams gan skolotājas, gan mūsu visu mūža mirkļus.
* * *
Pie Madonas vidusskolas zelta fonda noteikti varēja pieskaitīt krievu un angļu valodas skolotāju Jūliju Jakoviču.
Turpmāk vēl.
