2. turpinājums. Atpakaļceļā es ierosināju, ka vajadzētu piestāt pie Staburaga, jo zināju, ka brauksim tam garām.
2. turpinājums
Atpakaļceļā es ierosināju, ka vajadzētu piestāt pie Staburaga, jo zināju, ka brauksim tam garām. Bet neviens īsti nezināja, kur tāds staba rags atrodas, tāpēc braucām vien tālāk uz pārceltuvi. Šoferis mūs palaida brīvsolī pie pilsdrupām, bet pats ar pāris draugiem aizbrauca uz Kokneses tējnīcu iestiprināties. Izrādījās, ka no visas grupas es biju vienīgais, kas šeit jau vienreiz bijis, tāpēc gribot negribot vajadzēja kļūt par gidu. Uzkāpuši augstajā kraujā un aplūkojuši senā nocietinājuma drupas ar tālu pārredzamo balto lielceļu dziļi ielejā, skaļo svīru apķērkti, devāmies pastaigā pa krēslainā parka celiņiem, kas tolaik vēl bija saglabājis diezgan daudz no baronlaiku godības. Visiem patika avotiņi, kur ūdens strūkloja no čuguna veču mutēm, tur centāmies padzerties. Toties mūsu partorgs Oppe, kuru krieviskās runas dēļ pagastā sauca par Značitu, pie avotiņa krita gandrīz vai smieklu lēkmē:
— Vecs vēma ūdeni! Vecs vēma ūdeni!
Partorgs locījās smieklos un centās visiem pēc kārtas ieskaidrot savu atklājumu. Kad citi jau bija pabēguši nostāk, Značits saķēra mani aiz stērbeles un vilka tuvāk pie avotiņa:
— Nu skati! Vecs vēma ūdeni!
Es mudināju mūsu pulciņu, ka jāaiziet pie slavenā Pērses ūdenskrituma.
Turpmāk vēl.
