Lieta tā, ka viņš jau tolaik bija kolhoznieks: pirms pusgada vairāki sīkzemnieki, neredzēdami jēgu plēsties desmit hektāru laukos bez jebkāda inventāra un nereti arī bez zirgiem, vienlaikus maksājot valstij milzīgās nodevas, nolēma dibināt pirmo kolhozu.
16. turpinājums
Lieta tā, ka viņš jau tolaik bija kolhoznieks: pirms pusgada vairāki sīkzemnieki, neredzēdami jēgu plēsties desmit hektāru laukos bez jebkāda inventāra un nereti arī bez zirgiem, vienlaikus maksājot valstij milzīgās nodevas, nolēma dibināt pirmo kolhozu Cesvaines novadā. Kantoris tika ierīkots “Spieķu” mājās, tas bija turpat netālu kaimiņos, jāiziet tikai cauri mazam mežiņam. Turpat “Spieķos” atradās arī govju kūts. Tolaik bija paredzēts, ka ikviena jaunā kolhoziņa kantori, kas sastāvēja no istabas ar rakstāmgaldu un kaut kādu skapi, vajadzēja naktīs apsargāt bruņotam cilvēkam. Lai gan Oskars bija izkarojies leģionā, viņam tomēr uzticēja vācu tipa kaujas šauteni, kurai es no Ērgļiem piegādāju patronas, lai varētu kādreiz kādu zaķi vai rubeni nokniebt. Mans krusttēvs sava labestīgā rakstura un strādīguma dēļ bija iemantojis lielu cieņu, viņam es neatceros neviena ienaidnieka, un iespējams, tieši tāpēc tā laika varasvīri viņam uzticēja kaujas ieroci, kaut nekādos istrebiķeļos viņš neskaitījās un mežabrāļu tvarstīšanā netika iesaistīts. Viņa vienīgais pienākums bija katru nakti pavadīt kantora telpās, kur ierīkoja guļvietu. Pa dienu Oskars savu ugunspagali vai nu atnesa mājās vai turpat kantorī ieslēja aiz skapja, ja strādāšana izgadījās tuvumā. Tonakt kolhozu neviens neapsargāja, un mēs nesapratām, kas par lietu.
Kad gāju savus četrus kilometrus garo ceļu uz skolu, bija vēl krietna tumsa. Sākumā neko aizdomīgu nemanīju, līdz mācītājmuižai nesastapu ne dzīvu dvēselīti. Tad parādījās reti braucēji, bet tie bija svešinieki, tāpēc pat nesveicinājos. Vienīgi Cesvaines centrā bija jūtama tāda dīvaina ņudzoņa, tāds kā sasprindzinājums virmoja gaisā. Iegājis kopmītnēs, nevienu nesastapu. Devos uz pili, kur drīz vajadzēja notikt ceturkšņa pēdējai mācību dienai ar liecību izdalīšanu pirms pusdienām.
Vestibilā un gaiteņos bija daudz skolēnu, bet pārsteidza neparastais klusums. Ne miņas no pierastā trokšņa, visi izturējās līdzīgi bēriniekiem. Vienīgi klasē man pačukstēja, ka krievi gūstot latviešus, it kā taisoties sūtīt uz Sibīriju. Kāds jau zināja teikt, ka naktī paņemta māsu Ošiņu ģimene. Dvīņumāsiņas Aina un Skaidrīte, divas sīkas, bet čaklas meitenītes, bija no mūsu klases. Drīz jau zinājām, ka esam zaudējuši arī Helānu Kampi, gluži tāpat kā manas māsīcas klase zaudēja viņas brāli Andreju. Neko īsti nesapratām, ko un kā mums darīt. Skolotāji te parādījās, te klusītēm aizslīdēja, bet mums neviens nekādus norādījumus nedeva. Bija paņemti arī daži skolotāji, bet tie nebija saistīti ar mūsu klasi. Ja neskaita literatūras pasniedzēju Kausu, kura labprātīgi devās katorgā līdzi savai māsai, kurai bija auklējams mazs bērniņš.
Mūsu klase vispār bija palikusi bez audzinātāja. Tikai vēlāk uzzinājām, ka abi brāļi Kubes iesaistīti izsūtītāju komandās, galvenokārt kā vietējo apstākļu un cilvēku pazinēji.
Tā klīdām pa skolu, ik pa brīdim mazās grupiņās kaut ko pusčukstus pārspriezdami.
Turpmāk vēl.
